Mēs esam ieslēgušies katrs savā pasaulītē ..., ārpasauli vairāk uzlūkojam caur stiklu - televizora , datora ekrānu , logu ..., arī satiekoties ar līdzcilvēkiem , bieži vien priekšā ir stikls ..., kāds kaut ko runā - it kā dzirdam , bet nesaprotam teiktā būtību...    Priekšā - stikls , mūsu aizsargstikls , mūsu  vientulības bruņas ...
       Noņem savas bruņas , atveries Ziemassvētku brīnumam ..., lai gaišs tas ienāk Tevī -
uz palikšanu ...

Tā noskaņa ir netverama,
Ko decembris mums sirdī auž,
Tā plūst no cilvēkiem un namiem,
To piesnigušie meži pauž.
Tā savu roku liek uz pieres,
Kaut dienu dūrainis tik īss,
Ka blakus skopam saulesstaram
Jau vakarēnu skropstas trīs.
Tā noskaņa,ko sevī nesam,
Mums palīdz tumsu pārdzīvot
Tas ir tas netveramais brīnums,
Kas gaidīšanas laikam dots.
Kas izplaukst dvēselē ikvienā,
Kad Ziemassvētki durvis vērs,
Un lielā prieka vēsts mums zvaigznes
Pār visām gada dienām bērs./aut.nez./