...domāju, ka daudzi ir aizdomājušies par šo jautājumu....Ja pasaulē ir tik daudz mīlestības alkstošu cilvēku un tajā pašā laikā vientuļu cilvēku....., tad kāpēc gan viņi nesatiekas?
...Kāpēc raud katrs savās mājās , nevis smejas viens otram blakus?
...Ka'pēc pavada dzīvi ilgojotties un tiecoties, nevis patiešām baudot un dzīvojot saskanīgās attiecībās?
...Vai satikties ir tik grūti?
...Vai otru pielaist sev tuvāk ir bail?
..tēlaini sakot- gribas peldēties, bet negribas saslapināties!
...no malas skatoties ..gribas teikt- cilvēki sevi apzog!.Viņi liedz sev visskaistāko- mīlestību, otru cilvēu sev blakus!
...KĀPĒC?....droši vien pagātnes pieredze riņķo apkārt un atgādina, ka ir sāpējis...neļaujot uzdrīkstēties sākt atkal visu no jauna!
...apbrīnojami, ka cilvēki tiek galā ar sarežģītām tehniskām ierīcēm, dažādiem projektiem, biznesa plāniem..bet apmulst, kad jāpalīdz pašam sev..būt laimīgam!
..tā vien liekas, ka cilvēki iemanījušies atbildību par savu dzīvi uzvelt ..kaut kam citam..tad vecāki ne tā audzinājuši, tad tad valdība novedusi tautu strupceļā, tad , lūk, vīrs/ sieva...piekrāpuši...
Un aizmirst, ka viss ir tikai pašu rokās..TIKAI JĀUZDRĪKSTAS UN JĀĻAUJAS!
...varbūt..noder pārdomām šis tas?!
Atslegas vārdi: mīlestība34035, attiecības38715, dzīves jēga6
Vineta, tādā gadījumā ir riskanti ko tādu uzsākt !
Man nav pieredzes, jo neiepazīstos Internetā ! Ir reālā dzīve, kur iepazīties !
Ja sava dzive,vairakas reizes esi abdedzinajies.Tad,lai iepazitos ar kadu,desmit reizes abdomasi,vai ir verts.
Turklaat,ja gribees iepaziities,atradiis utt! Jauku vakaru visiem un ir tak telefoni izgudroti,ja shaubaties! Tomeer interesei jaabuut abpuseejai!
tur jau tā lieta,ka uz pieres nav rakstīts...vārdi dažreiz nesaskan ar darbiem.bet mums jau gandriz standarts izstrādāts,kādam jābūt tam cilvēkam,kuram varu uzticēties.es domāju,ka ir bailes nenokļūdīties.
Raisa...,nevienam uz pieres nav rakstiits,kas par cilveeku! Gruuti ir atraisiities,ja saak ar paarmetumiem utt. Tad labaak kluseeju,lai domaa ko grib! Varu parunaat par visu ko...
Un , tomēr, es sliecos domāt, ka tā ir neticība (!!!) tam , ka aiz virtuālā ""viņš "" un ""viņa""stāv tā pati persona arī reālajā dzīvē. Tieši, neticība , neuzticēšanās ir tas bremzējošais faktors .
Mēs nebaidāmies no atbildības,mēs negribam saviem mīļajiem nodarīt pāri...tā lūk.
varbūt baidās kļūdīties? Jaunam esot,tas ātri aizmirstas,bet gadiem ejot..Alis,es gan nedomāju,ka visi būs ieguvēji...tomēr sakari,iepazīšanās ir nedaudz jāfiltrē,citādi var tā norauties,ka maz neliksies...manai paziņai tas beidzās bēdīgi...
Cilvēka doma ieciklējas vienā plaknē , viņš saskata atsevišķas detaļas , kā matu krāsa , deguna forma , vai vai vidukļa apmēru . Neieklausās otra cilvēka domā , neieskatās otra darbos un sasniegumos . Varbūt tā ?
..tie, kuri uzdrošinās un nebaidās...vienmēr būs ieguvēji...jebkurā gadījumā!
Nezinu,bet tiem,kuri uzdroshinaas un nebaidas,noveelu to labaako!
..jā, Antra un Lūcija, man arī liekas, ka tā ir ...bet -jautājums...kāpēc tik ļoti baidāmies no atbildības?....
Pilnībā piekrītu Lūcijai...atbildības sajūta ir tā,kas mūs bremzē.
Tas , varbūt , nozīmē, ka trūkst drosmes , ticības sev un otram.
Par savu laimi esot jaaciinas,bet kaa-tas pasha zinjaa! Sievietes ciinaas vairaak un nav briinums,ka nogurst un netic.
Piekrītu !
Kā nākas tas,
Ka viņš un viņa
/Kaut jūtu bangās bieži sen jau rauti /
Tā arī nespēj dzīvē satikties,
Tā arī nespēj laimei noticēt !?
Skumji,bet lai jau izdodas!
Par uzdrīkstēšanos un ļaušanos daudz augstāk stāv atbildības sajūta,kura parasti mūs ieliek noteiktajos rāmjos,kurus pārkāpt ne katrs uzdrīkstās.
..Vasilij, paldies!