Šorīt uz ietvēm guļ asaru lāmas,
pēdas no atmiņām senām,
savādas skumjas, pelēki rāmas,
vējš paguris ielās dzenā,
pelēki mākoņi svina ratos,
gar pamali tavējo slīd,
kādā vientuļā veidolā skatos,
kurš kā tavējais siluets vīd,
klusums kā taurenis lidinās gaisā,
bet varbūt, tā vienmēr bijis,
kad tāda dziļa un draudīga plaisa,
vien skrāpējums nesadzijis.
                             /tālajs Sakura/