Cilvēki ir savu acu vergi, tie neredz parastākās lietas patiesajā gaismā!!! Nespēj atzīt savas kļūdas un nodara postu gan sev gan citiem! Ar acīm mēs iekārojam un bieži mums nevajadzīgo......................................................................................

visiem kam esmu parada, es viniem piedodu

..visu nekad mēs nevarēsim izdarīt kā vajadzētu...galvenais, otram nenodarīt sāpes..vismaz censties to darīt pēc iespējas mazāk!

Esmu parādā visu savu dzīvi!Kaut ari to labi apzinos(kaut arī necenšos dot solijumus),bet bieži neizdaru ko vajadzētu izdarīt!Jau pat tīri labi esmu iemācijies ar to sadzīvot!Nožēljami vai ne?

Tas jau ir eksistenciāls jautājums......ja gribi domāt par parādiem- tad tik sāc.....parādā jau būsi no savas pirmās piedzimšanas dienas- kā piečurā savu pirmo pamperu un mātei Zemei radi piesārņojumu.......esi jau parādā!

Rom 13:8 Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat.

Vnk jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu   , viss pārējais ir cilvēku izdomāts un lieks ...

..savsem kuku, nu atkal tik racionāli spriedumi

Parādi izrodas , ja izdevumi pārsniedz ieņēmumus ...

..tieši tā , Sonja...ir patiesums un godīgums...ar kuriem var revanšēties, ja tomēr nav sanācis!

  .... otram nekad neko nesolu, izņēmuma gadījumos, ja esmu pārliecināta, ka solīto arī realizēšu, bet kā ir ar sevi.......!?

Arī pašam godīgākajam no mums ir kas palicis neizdarīts , neizpildīts ..., kaut vai sev solītais ...

Es nekad nevarēšu atdarīt savai mātei to, ko viņa dara manā labā. Mani kopš jaunības vajā vēlme atdarīt, lai gan iedziļinoties esmu sapratusi, ka nevar atdarīt par vecāku mīlestību. Mēs no savas puses sniedzam mīlestību saviem bērniem. Tas parāds tiek "atdots" jaunajai paaudzei.

Solījumi mēdz būt dažādi,-ir tādi kurus negribas pildīt,vai ir neizpildāmi.Katrs parāds nospiež cilvēku un ierobežo brīvību.
Brīvai dvēselei nevajadzētu būt parādā,vai pienākumiem...!!
Kad cilvēkus ,vairs nesaistīs karma,tad viņi ,varēs būt BRĪVI!
                                          

Ja,esu parada.Par visu,nekad vairs adot nespesu.Nav,to milo labo cilveku,saja pasaulite.Diemzel tada,ir ta dzive,muzigais paradnieks............

Kaut, ko jau esmu.

parāds jau nav tikai nauda,pieļauju,ka apstākļu dēļ varam būt parādā sev/esam nolēmuši no rīta vingrot-bet tik grūti ir izkāpt no siltas gultas/varbūt arī sev vajag solīt ar apdomu.Par citiem-vai vienmēr ir pienākums apsveikt,un varbūt ne visi solījumi jāpilda-jo mainījusies situācija ,un arī solītājs.Noteikti solījumi jāpilda ,ja tie doti bērniem

Dzīvo vien vesels, Skeletiņ! Ārā nedzīšu un nevienam nestāstīšu. Bet, ja runājam par solījumiem, tad mani solījumi agrāk vai vēlāk tiek izpildīti.

Manuprāt, ja esi pats savā galvā kaut ko iedomajies, izdomajis, bet- nu nesanāk to realizēt--- tātad ir iemesls un iespējams- to nemaz nevajag realizēt.. Nevis- tas būs ierakstāms ailē- parāds. Parāds, tāpat ka vainas apziņa( par nepaveikto)- tā ir spēle , vai nu pašam ar sevi, vai ar otru..
Solījumi, izpildāmi, neizpildāmi---redzi, dzīve ir tik dinamisks process, ka tiešām- var sanākt, var nesanākt.. Bet - nesolīt nekad  nevienam neko- tas būs visai problemātiski. Nu ir tai komunikācijā tāda ailīte, neko nepadarīsi.. Taču- ja labi grib, tad arī situāciju , kad nesanāk izpildīt solījumu var risināt.. ar patiesumu un godīgumu. Un nebūs tad nedz parādu, nedz tās smagnējības, ko rada apzīmējumi- "pienākums" un "atbildība".

..valija, tas jau ir apsveicami, ka Tu zini...un apzinies to!