Kad vītušas puķes, ziedēja vāzē,
Kad papiross puspīpots dziest,
Kad izlijis ūdens no sasistās glāzes
Un ielijis acīs toties,
Tad ņem arī vāzi un drumslās to sasit
Un lausku pie vēnas sev liec.
Tu varēsi sajust, cik skaudri un asi
Pēc asinīm tavām tā kliedz.
Ņem lauskas un viņam tās nomet pie kājām,
Un spītīgi projām ej.
Jo dzīve nav dīķis,nav domāta vājai,
Vien stipra to pārpeldēt spēj.
Kad griezīsi krūtis pret brāzmaino vilni,
Kas tevi pret klintīm grib triekt,
Tev apvāršņi atkal būs mirdzuma pilni,
Par dzīvību atkal būs prieks.
Ja glāze ir pušu, to nevajag aiztikt.
Ar valgumu, skropstās kas trīc,
Ir muļķīgi vītušās puķes ir laistīt.
Vien spīts tādā brīdī mums līdz.
/ A.. Imermanis /
Atslegas vārdi: dzeja18356, attiecības38715
Galējības man diezgan nepatīk,tāpēc es par vidusceļu.
...cerība mirst pēdējā,bet man jau liekas,ka galvenais nepalikt muļķos gaidot.....
Visam savs laiks un vieta,Nodarbes man ir pietiekami , brīžiem liekas , ka pa daudz, blogu apvienoju ar darbu ka atelpas brīdi. Savs laiks ir arī literatūrai. Dzejolis tika rakstīts no klades, tāpēc varēja būt arī kļūda
un Immermanis bija Anatols,tas tā -precizitātei
Imermaņa velīnā dzejā daudz no viņa slimības un traģiskā likteņa,diezvai šī dzeja vērta ,lai to lasītu,un vēl svētdienas vakarā.Neņemot pārnestā nozīmē-man uz Ziemassvētkiem uzdāvināja brīnišķu acāliju.pēc dažām dienām konstatēju,ka ziediņi sāk vīst,leju tagad uz šķīvīša 2 un pat 3 reizes dienā,jo telpa silta-zied-nu ļoti skaisti.Varbūt vajag pievērstieskādai optimistiskākai nodarbei.Man reizēm patīk palasīt Šveiku.....
Apbrīnoju cilvēkus, kam ir laika rakstit dzeju, lasīt citu sarakstīto un iedziļināties tajā visā!
Ceriba mirst pedeja.
Cerība vienmēr mirst pēdējā......
3