Cik reižu esmu mēģinājis satvert
To  netveramo, kas no manis bēg!
Bet vilšanās-melns pūķis - muti atver,
Un viņa  zobos sapnim jāiestrēg.

Vai kārojis par daudz es iegūt būtu,
Vai vēlējies no dzīves pārāk maz?
Pat nožēlu kā grūtu vēja pūtu
Dzēš laiks.Māc šaubas- vai maz bijis  kas?

Un tomēr,tomēr.....Dzintargraudi bija,
Bet izbira caur straujiem  pirkstiem tie,
Un roka steidzīgā  pat nemanīja.
Kā aizslīd  garām zibšņi dievišķie.

Vai tikai tāpēc cerība bij dota,
Lai brīdis nākamais to liktu dzēst,
Lai steigas  iztukšots ar sirdi izjokotu
Es atkal stāvu krustcelēs ?

/Jānis Sirmbārdis /