Nē  klusē,
negribu es tavu   aizbraukšanas laiku zināt.
Tas zūdot mūs var  līdzi pazudināt.
Daudz skumju zemes ziedu
redzēts aizbraucēju sliedēs.
Pēc gada sliedes aizvilksies.
Pēc   pieciem - tajās  virši  ziedēs.
       Tik sazarots ir projāmceļš,
       mūžs sāk  starp sliedēm izkliedēties.
       Un satumst reizēm ceļā tā,
       ka nezini , kur dēties.
       Es esmu meklējis jau to -
       zemes  pastkartīgo košumu
       un  atradis , cik pilnas pastkartes
       ar gaismu - dzīvē  neesošu.
Un vēl ar gadiem nācies uzzināt,
cik palicējam aizmigt  grūti:
šķiet -krakšķ kaut  kur kāds maldu  mežs
un mēnessgaisma grabinās gar rūtīm,
un paša domas apnicīgas kļūst
kā vientuļnieka savalkātā veļa....
Tu aizbrauksi.Aiz  riteņiem
būs zālei grūti jāpieceļas.
       Bet  atmiņas kā alkšņi sakuplos.
       Jo tālāk  aizbrauksi, jo asāk skrāpēs.
       Pat  ievas zars vismaigākais,
       uz sveša ceļa satikts, sāpēs.
       Ko gūsi tur - aiz pakalniem ?
       Vien  citu  nobradātu zāli
       Vēl pacel acis , paskaties :
       pie loga koki satraukti un bāli.

/Pēteris  Jurciņš /