Plūdoņa vecmāmiņa, ko dzejnieks dēvē par savu mūzu.Tēva māte mirusi 112. gadu vecumā , tai veltīts arī dzejolis
Vecmāmiņai.
Tu sen jau dusi kapā, vecmāmiņ!
Bet tavas dziesmas,pasakas un stāsti
Man silda dvēseli vel tagadiņ,
Kā bērnu dienu silti , mīļi glāsti.
Ir ziemas vakars.Ārā lauskis sper
Kopt vakarsoli māte aizgājusi:
Bet tu mums, bērniem, burvju vārtus ver
Uz brīnumzemi vakarkrēslā klusi.
Pie mūrīša ap tevi gultiņā
Mēs cieši saspiežamies cits pie cita,
Kā bezdelīgu bērni lizdiņā,-
Un katrs vārds tavs brīnumpilna mums šķita.
Tu stāstīji par ņipro Ežuli,
Par Drošsirdi, kas nokāpj velna alā,
Par sumpurņiem un ļauno pamāti,
Un ērgli, kas nes dēlu zemes malā.
Tu spārnos pacēli mums dvēseles:
Tas tavam stāstam līdzi lidinājās
Un nedzirdētas burvju pasaules
Kā dzīvas mūsu acu priekšā stājās.
Ar aizturētu elpu uztvērām
Ik vārdu mēs , kas tev pār lūpām nāca;
Mēs kāpām pazemē...mēs lidojām....
Un dažreiz sirds mums dikti sisties sāca....
Tas bērnu pulciņš sen jau izklaidīts:
Cits kapā dus.. cits aiznests svešā malā...
Bet saulainspožais , siltais dzīves rīts
Man jauki atmirdzas vēl mūža galā.
/ V.Plūdonis/
Vai arī mēs savai vecmāmiņai varam veltīt siltus vārdus ?
skaista dzeja,savas vecmāmiņas neatceros-viena nomira ilgi pirms manas dzimšanas,otra,kad man bija 3 gadi-bet mēs dzīvojām Rīgā,vecmāmiņa Valmierā
mAX mAX laikam ir mazdēls. puika. vārds "puika" IR SVARĪGS
Vilis Plūdonis baigais šļūdonis
No vissas irsninas.Bez komentariem.
Man palikushas miilà atminà abas
Interesanta tagad liekas vecmàmina no màtes puses lepna,klusa..
Vectévs pamaniijàs péc Cara armijas atvest uz Latviju skaistuli no Tulas..
Liels bij mans izbriins,kad apziniigajos gados uzzinàju,ka Vina ir krieviete:)
Runàja pilniigi bez akcenta latvieshu valodà,necieta komunistus..
Vienreiz gan, bija aizkaitinàta,kad pàrdevéja nerunàja latviski,nolika sho pie vietas,shikà veckrievu valodà
panna uz uguns un vēkšķis kaktā, sorry. tā bija domāts
plūdonis - galvā šlūdonis. rainis - galvā spainis, apkārt bleķis, vidū speķis
lielies tā, it kā nekad padsmitniece nebūtu bijuse. un man galīgi pie kukurūzas stiebra, kur tu ar, vai, bikšelēm, galvenais ir panna uz šķīvja un vēkšķis šūpulī.
V.Plūdonis dzīvoja pāri laukam - pretī manai vecmāmiņai no tēva puses.................
incanti ar viņām - Valdīti, aiziesim uz Lapi (Lapas, mājas bija tādas), pēc piena - ejam, vēsi. Es ar ričuku, tad vēl trīsritenis. Kamēr pa grunti, tikmēr es minu kā lielais kanna uz stūres, čikeniekā. kā lejā pa upesgravu - nevelk, buksē, jopiķ...vecinā - vienā rokā kannu, otrā manu trīsriteni, trešā...cik vispār omītēm bija rokas, kas mūs tādus pacēla no smilškastes?
es kad atnācu no "krieviem", eju mājā iekšā - ši kaut ko rīvē ar lupatu pa plīti, pat galvu nepagriezusi pateica - ko, Valdiņš, vai. Man pat asara izbira, jopiķ. Es paņēmu viņu rokā, buču. Šī saka laid mani zemē, man galva reibst. Un viņa mani nesa rokās, ko. Uz Lapi, pēc piena.
Jā, man viņas abas bij mīļas, kaut gan reti tikāmies, bet gaidīju ļoti