Viss,  kas ienāk cilvēka
dzīvē, ir Dieva sūtījums, ko
vajag izprast, lai tas kā
atspēriena punkts palīdz
sapņiem kļūt par realitāti.
Savas  realitātes  pamatu
ieliekam, kad apņemamies
kļūt par personīgās  dzīves
saimniekiem , par tās
noteicējiem, nevis
pieņemot  pasaules izpratni
kā noteicošo, bet gan
veidojot savus uzskatus,
kuros ir ielikta kāda daļa
no citu dzīves pieredzes,
balstoties uz Dieva
sniegtajiem likumiem.
Viss dzirdētais   ir  nozīmīgs
priekš klausītāja, tas ir kā
vēstījums, kura pareiza
izpratne  uzvedina uz
jaunām atklāsmēm, ieliekot
raugu jaunam dzīves
pīrāgam.
Dzīves veidošana norit
nepārtraukti, ik sekundi, ko
saņemam atkarībā no
informācijas tempa.
Informāciju var nosaukt par
celtniecības procesa
galveno sastāvdaļu, tas  kā
ūdens saista visu vienā
veselā.
Informācija,  gan dzirdētais,
gan lasītais, gan teiktais ir
kā  ķieģelīši no kā veidojam
savu sapņu pili. Labais
vārds, kas pildīts ar pozitīvo
enerģiju, ir kā vēstnieks, kas
sauc  tādus pat labos
vārdus un tie ne mirkļi
nevilcinoties iesaistās
laimīgās dzīves celtniecības
procesā.
Cilvēks ir cilvēks, viņam nav
sveši arī eksperimenti, tādēļ,
lai labāk būtu izprotama
dzīve, ir derīgi jauno,
neiepazīto nevis  noraidīt,
pasakot kategorisku nē, bet
gan pielietojot savu
domāšanu, mēģināt  to
jauno, neiepazīto,  iepazīt,
jo var gadīties, ka  pirmais
iespaids ir bijis maldīgs un
tēlaini izsakoties aiz gleznas
ir  durvis, kas ved pie
neredzētām bagātībām, jo
dzīve  nav problēma, bet
gan noslēpums, kas ir
jāizdzīvo, jāpieredz, lai vēlāk
to var iemīlēt.
Dzīves  mirkļu apceri var
traucēt paša prāts, kas laika
gaitā  ir ievingrinājies baudīt
nepatikšanas, ka
sastopoties ar jauno,
priecīgo, var apjukt un
kategoriski noraidīt, jo šāds
sižets nu nekādi neiederas
viņa konstrukcijās. Skumju
nomāktā prāta ēdiens ir
skumjas, tas  cenšas panākt,
lai citi tam  sniedz šāda
veida  barību, lūk kādēļ ir
teiciens, ka mainoties
pašam arī citi mainās.
Mainoties cilvēkam, mainās
arī apkārtesošie, jo juzdami,
ka konkrētais cilvēks vairs
nedomā kā nebrīvs, bet gan
kā brīvs, viņam sāk veltīt
pavisam savādāku
attieksmi, nevis kā baiļu
pārņemtam cilvēkam,
kliedzienu formā,  lai tādi
panāktu tā atmošanos  no
ciešanu izraisītā   miega, bet
gan kā personībai, kā
gudrības avotam, to
ievērojot un cienot.
Zemapziņa  ir instruments,
kas sazinās un  nolasa cita
domas, visu to, kas šaudās
prātu dzīlēs. Cilvēks ir otra
spogulis, ja mūsos ir bailes,
otrs arī baidīsies, tās
parādīdams neglītākajā
formā,  jo bailes izsauks
baiļu sajūtu un sapnis
paliks izsapņots.
Bailes ir katrā un tas ir
normāli līdz tam, kamēr tās
nepārtop par dzīves veidu,
par vienīgo sižetu
veidošanas veidni. Sižetu
veidošanā liela nozīmē ir
tam pildījumam  ar ko sevi
piepildām, kam ticam, jo
kam ticam no tā arī
pārtiekam.
Nemainīgi visos laikos pats
labākais kvalitātes rādītājs ir
miers vai nemiers, jo tie
skaidri norāda uz   saturu,
kas  iegulst mūsu apziņas
dzīlēs, liekot tam viļņoties
prieka jeb ciešanu viļņos.
Prieks ir  magnēts, kas
pievelk mīlestību, no kuras
enerģijas esam veidoti,
turpretī ciešanas šo prieku
dzēš, reizē dzēšot arī
mīlestības klātbūtni, radot
atstumtību un  mazinot
ticības lielo spēku
Cilvēkā esošā ticība Jēzum
Kristum rada mieru un
gudrību, kas palīdz izprast
notiekošo,  vairo pārliecību
par saviem spēkiem un
piesaista tādus mirkļus, kas
palīdz vairoties labajam,
sniedzot atbalstu ik mirkli,
papildinot gudrību  ar vēl
saturīgāku atziņu klāstu,
kuri palīdz intuīcijai  rast
risinājumus un izvēlēties
pareizos virzienus ikvienā
dzīves labirintā.