Sirds deniņos pulsē, kā
neprāta dejā,
Pa muti, kā putniņš
izlidot ārā tā vēlas,
Lai iegultu plaukstā,
Pelnrušķīt Tavā,
Pirms pazūdi skatam
atstājot kurpīti kāpnēs.
Bezgalības ceļā deg sveces
liesmas,
Vēl balles kleitā Pelnrušķīte
dejo,
Pils kāpnes kristāla
kurpītēm skarot,
Kā neprātā
asinīm pulsēt deniņos
liekot.
Neaizskrien Pelnrušķīt
savelkot kleitu,
Kristāla kurpītēm noskanot
vecajās kāpnēs.
Kā atbalsij nodunot asins
skrējienādeniņos,
Sirdij sadegt liekot mūžības
liesmā.
Vēl vari apstāties, vēl vari
neaizskriet,
Ne skrandām, ne pelniem
baltumu neslēpt,
Nevainību sirdī, dvēselē
Tavā,
Starp sveces liesmām vēl
dejojot kāpnēs.
Atslegas vārdi: milestiba34035, dzive38617, attiecibas38715
Dzeja vienmēr ir jauka.
slēpies vai neslēpies....bet pirmo pulsāciju deniņos jeburā gadījumā saņem no pirmiem iespaidiem....to dvēseles gaišumu jau saskati tik otrajā mirklī
...nu neko nenoslēpsi...
Plaģiāts, puis , ir viena nesmuka padarīšana . Ja netiek norādīts autors , automātiski tiek pieņemts , ka tas nāk no bloga saimnieka .
Jā klusā elpa pareiz saki.
... jā, Egilam Dambim ir fantastiska dzeja... Vai ne...?
...klusi , klusiņām ,
dziedi to -
Princesītei ,
sirdi izdziedi savu ,
vienīgi viņai -
izdziedi to ...
Es tev saku rīt būs lietus
Tu man svelmi solies dot
Vārdu jūra viļņos dun
Laikam mīļā esam traki...