kad gribas ierakties zemē.

6. mar 2012. 20:36

Tikai vienu asaru piespraudīšu
pie Tavas žaketes atloka,
un akmens apmātībā iegulšos
starp zāles stiebriem un smiltīm,

Tā arī nespēšu paņemt līdzi
to sirdi, kas domāta lidošanai,
pavisam citus ceļus škirot
es nogriezos paralēlē.

Vairs nezinu vai melnais ir melns,
vai baltais tiešām ir balts,
lūgšanas neaizlido līdz adresātam
tās nokrīt pusceļā.

Bet nes, nes mani mājās,
pasaules elpu aizturēšu
ja būšu nedaudz virs zemes,
ja būšu tik tuvu Tev klāt.

Atslegas vārdi: dzeja18363

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (12)

Dzēsts profils 7. mar 2012. 09:01

Vai tas tik tiešām ir jūsu rakstītais dzejoli,vai tam ir autors.Es nepārmetu ,bet gribās vienkārši zināt.Dzejolis ir perfekts ar dziļu saturu.

Ivo E. 6. mar 2012. 21:40

Nu tad ierocies ar uz laiciņu !   Tevis te tā kā padaudz kļuvis ..

dior d. 6. mar 2012. 21:29

interesants gan dzejolis  

Valdis V. 6. mar 2012. 20:47

cauri pilsētas vecajiem vārtiem
ienāk latviešu strēlnieku pulks

vienkārši E. 6. mar 2012. 20:46

...kas zin Valdiņ,kas zin...

Valdis V. 6. mar 2012. 20:46

C/ Gm/F/E/Dm

vienkārši E. 6. mar 2012. 20:45

...nu beidz-es un raudāt! ...nu labi,labi atzīšos,kādreiz sanāk,bet viss jau ok!

Valdis V. 6. mar 2012. 20:45

domā strēlnieks, cik daiļa ir meiča
kas to zin, vai mums tikties būs lēmts

Valdis V. 6. mar 2012. 20:43

aiz aizskariem, augstu pie loga
meičas actiņas žēlīgi mirdz!

max m. 6. mar 2012. 20:42

..tikai neraudi..

vienkārši E. 6. mar 2012. 20:41

...zinu,ka būs...rīt būs jauna diena!,bet paldies Maxsi!

max m. 6. mar 2012. 20:39

Bûs jau labi,Evita

Autorizācija

Ienākt