Burve pārkāpa manu slieksni
un ienāca istabā.
Rūtīs iezvīguļoja zaļa jūra,
Un visu pasauli piešalca tā.
     Nakts izlidoja no burves matiem
     kā tauriņš pelēki zaļš -
     un  mana istaba pārvērtās kuģī,
     ko metā okeāns skaļš.
Es  gribēju kliegt, bet manas lūpas
pieskārās rasas pilns sniegpulkstens,
un es  aizmirsu visu,
jo nebiju reibis tā sen.....
      Ap mums  lidoja nakts, šalca jūra.
      Bet ne jau jūra vai burve bij tā  -
      Tu pārkāpi manu slieksni
      un ienāci istabā.......

/Alfreds  Krūklis /
1972