..Tu tomēr dziedi, salīkusi priede,
Jo krastā diža šalko tava cilts,
Bet apkārt jomai skopa kāpu smilts,
Kur vēju dēli aizvelk vētras sliedes.
Šeit jūra mūžam nemierīga vird.
Ar aukām jācīnās līdz pašai nāvei.
Bet ziemā tu pret ledus vīriem stāvi.....
Kaut arī nezinu, kā pukst tev, kokam , sirds,-
Bet nevar būt , ka tāda sirds ir sīka.
/Harijs Dimants /
1960
skaisti
Burvīgi...
Palaikam dziedu ar vēja sacerētiem vārdiem.
Jā, viela pārdomām, tādas spēcīgas rindas.
Ne sidraba zaru ir lauzusi roka.Ne sidraba ziedu ir plūkusi sirds.Bet tikai ar skatienu staltajam kokam es pieskāries esmu.Un acis vēl mirdz.