Kāds jauneklis 10 gadiņos devās kādā strānieku ciematā uz publisko pirti nomazgāties.   Pirts  bija no mūra un gara, barakveida, kur vienā galā mazgājās sievietes, bet otrā pirts ēkas ielas  galā, vīrieši.
       Tobrīd vīriešu pirtī nebija nevienas dzīvas dvēselītes un jauneklis apskatīdamies apkārt saklausija, ka kaut kur dikti skaļi runājas, ieraudzijis, ka durvis uz otru pirts galu sabriedušas, pilnībā neaizvērtas un neaizslēgtas.
       Nevainīgas ziņkārības mudināts jauneklis pavēra nezināmās durvis un pats šausmās izbijās, jo vienu teplpu starpā ar platu  aili starp telpām mazgājās vesels bars sieviešu ar melniem šekumiem, mežoņu izskatā.      Pamanijušas negaidīto ciermiņu, klupdamas krisdamas visas metās, kur nu kurā,  pa kaktien, bet jauneklis izbijies no šausminošā skata, steidzīgi aizcirta durvis.
       Tik maziņš velniņš jauneklī ierunājās; paga, paga, paga, tas bija interesanti, ka viņas muka, viņas vēl man muks.   
        Sadūšojies, jauneklis atvēra durvis un iestājās durvīs, kā varonis pa vidam,   bet ak šausmas !?   Kailās mežones, vismaz kādas 20, pat vairāk, nometušas mazgājamos ķipīšus, melniem, šausminošiem šekumiem spīdot, metās uz jaunekļa pusi...
         Jauneklim kājas tomēr bija pareizajā vietā ieaugušas un viņš tām deva ziņu, laist ļekas vaļās, laužoties cauri   vismaz  4 -- 5 aizvērtām durvīm, lidz tika uz ielas un bija glābts, no kailo mežoņu bara.
         Lai gan kailajām mežonēm bija prioritāte skriešanā, jo nebija vairs jāpaspēj atraut daudzās durvis, bet viņas, kā aitu bars durvīs spiezdamās, cita citai traucēja skriešanā, lai sagūstītu drosmīgo un izveicīgo jaunekli.
    
        Tas būtu bijis ārprāta paskats, ja visu to būtu no malas redzējusi vēl kāda trešā persona, jeb puse, vai ja pirtī  pa to laiku būtu ieradušies vīrieši uz mazgāšanos, izģērbušies  un kailo -mežonīgo sieviešu bars ar melnajiem šekumiem būtu uznesies virsū, jau kailajiem vīriešiem.