Kāds Latvijas profesors XXXL ķīmijas lietās , pēc kaut kādiem starptautiskiem līgumiem ir pabijis ārpus PSRS, un iepazinies ar dažādu kapitālistisko valstu ķīmiskās rūpniecības uzņēmumos notiekošajiem darbībām. Iespējams, ka arī pēc RSRS sabrukšanas.
         Ieejot katrā no šādiem uzņēmumiem vienmēr ir bijis jātstāj visas personigās mantas, fotoaparāti, piezīmju grāmatas, papīri, raskstāmie utt...   Sērkociņus un pīpju paciņu gan nav bijis liegts ņemt līdz, ieejot šajās ražotnēs.   Ar to viņš pamanijies serkociņu kastītē ielikt zīmuļa kodola gabaliņu, lai  tur redzētajam varētu sastādīt un pierakstīt ķīmisko formulu, jo neviens nespēj to visu pēc tam no galvas atcerēties, lai pēc tam visu restaurētu ķīmisko procesu kopainu.  Nācies savas formulas sastādīt un pierakstīt bieži ejot uz tualeti un ļoti lielā steigā, jo nav drīkstējis ilgi uzkavēties, jo tad tas  būtu bijis aizdomīgi.
        Atgriezdamies Latvijā viņš pielicis savas zināšanas klāt un atklājis, kā iegūt un  ražot trieciena izturīgu keramiku, no kuras izgatavotas bruņu vestes būtu bijušas daudz izturīgākas par tām, kuras patreiz, lieto policisti un citi speciālo dienesta darbinieki.  Arī svara ziņā iespējams, ka vieglākas.
        Šis talantīgais ķīmijas profesors savu atklājumu nav patentējis, jo viss, kas ir patentēts un ir ar globālu nozīmi ir nozogams un slepeni ražojams.  Ir bijuši zinātāji, ka viņam ir šāds izgudrojums un šie zinātāji  piedāvājušies par 100 000 Ls nopirkt šo unikālo izgudrojumu.   Profesors savu izgudrojumu nav pārdevis, bet uzsācis celt divstāvu  ražotni, ap 280 kv m platībā.
        Kad ražotne bijusi gatava, ar visām iekārtām, nesaprotamu iemeslu dēļ izcēlies ugunsgrēks un visas iekātas ar ēku nodegušas..
        Kā nu gadijies, kā ne, uzcēlis no jauna otreiz mūra ražanas ēku ar koka pārsedzēm un  atkārtoti  sagādājis iekārtas, lai kuru katru dienu uzsāktu triecienizturīgās keramikas  ražošanu, kad atkal naktī izcēlies ugunsgrēks un visas iekārtas ar ēkas koka knstrukcijām sadegušas.
        Pēc otreizējā ugunsgrēka nodegušajā ražotnē atradušās vairākas apdegušas benzīna kannas. No kā arī varēts secināt, ka tā ir bijusi atkārtota, tīša, mērķtiecīga, ļaunprātīga  ražotnes nodedzināšana.

        Ja šādi  trieciena izturīgās keramikas  ražojumi izplatītos varētu gadīties, ka pasaulē būtu jāpārprofilē, visa globālā, visas pasaules militārā rūpniecība.  
        Pilnīgi iespējams, ja  šādu triecienisturīgo keramiku iestrādātu bruņu mašīnās, tankos, ka vairs varētu nebūt   efektīvi kājnieku pret tanku ieroči, kuri ar savā sprādzienā pret tanka bruņām   izkausē tanka bruņās caurumu, un karstais metāls tricienā ar izkusušā metāla šalti nogalina tanka apkalpi.  Arī kājinieku ieroči varbūt varētu kļūt vieglāki, jo mazāk vajadzētu izmantot smago metālu.  Tik mums nav zināms šādas keramikas īpatnējais svars.
        Ja izdotos no trieciena izturīgās keramikas izgatavor lidaparātus, tad radiolokācijas sistēmas varētu zaudētu savu nozīmi.
        Tādas valstīs, kā Latvija un daudzas citas, kurām nav metāla rūdas raktuvju iespējams varētu ražot triecienizturīgo keramiku un aizstāt metālus, daudzās tautsaimniecības nozarēs, ja šādas keramikas ražošana nebūtu pārlieku dārga, bet to kā viņu ražot un cik tās ražošana varētu izmaksātu, diemžēl mums nav zināms.
        Jau tad, kad man nācās redzēt šo nodegušo ražotni, šim cienijamajam profesoram bija ap 80-82 gadi, un pilnīgi iespējams, ka viņš jau ir citos medību laukos un šis unikālais izgudrojums līdz ar viņu aizgājis nebūtībā.