Es jaušu ziedoņblāzmas sevī spīdam,
Kāds sauciens aizlāsmojas tālās augstienēs.
Vairs nemanu , ka zemi kājas mīda,
It kā tā izgaistu un arī debess zustu,
Lai nemirstīgās ilgās satiekamies mēs.
Kad visums deg kā jaunu rožu sārts,
No liesmām viļņojas un izaug mīļās vārds:-
- Adelaīde !
/Mirdza Ķempe /
1977
Atslegas vārdi: mīlestība34035
Dzīvē ir daudz skaista-ziedi
un krītošas sniegs,lecoša saule,
Tomēr visskaistākais ir cilvēks,
Cilvēka sirds,kas pati staro,
Bet gaismu un siltumu citiem dod.
Pat ļoti skaisti.
Šis ir cits Bēthovens, kādu biju pieradis dzirdēt.
Paldies!
Bez komentariem,muzika pate runa.