Cik gan nožēlojami mēs mēdzam būt, kad mūsos ierunājas lepnums....
Ne redzam, ne dzirdam, ne saprotam savus mīļos, tuvos.....JO šajā brīdī eksistē mūsu pašu ES un tikai ES. Mēs stāvam katrs savā upes krastā un bļaujam viens uz otru, kaut turpat ir tilts, pa kuru varētu paieties viens otram pretī un aprunāties...
Tā vietā mēs nodedzinam šo "glābējtilu'' un paliekam katrs savā upes krastā.
Vieni....
Un pēc gadiem apjaušam, ka tā bijusi tik milzīga kļūda....
Bet....
Joprojām esam vieni paši un nevienam nevajadzīgi....
Bet lepni....
....NOŽĒLOJAMI......