Stāsts ir par mūžseno patiesību ar pusglāzi ūdens:
Optimistam tā ir pa pusei pilna
Pesimistam tā ir pa pusei tukša.
Vai mēs katrs neesam sastapušies ar šādām teorēmam ikdienā?
Skopulis sievas acīs...
Patiesībā nosvērts ģimenes apgādnieks, kas rēķina,lai ģimene nebankrotētu
Histēriski greizsirdīga sieva....
Patiesībā sieviete, kas mēģina saglābt ģimenes paliekas...
Tēvs, kas grib atņemt mātei bērnu...
Patiesībā nelaimīgs tētis, kas vēlas satikties ar bērnu vairāk, nekā VIENU reizi nedēļā....
Lops,kas nāk mājās piedzēries...
Patiesībā JAU iztukšots cilvēks, kas nāk uz mājām, kā uz kapiem. Un skurbums ļauj aizmigt...šonakt...
Vīrs, kas neciena savu sievu....
Patiesībā vīrs, kas neciena savu sievu, ja tā liek izvēlēties starp sevi un bērniem...
Pieklājīgs, padzīvojis pāris, kuru mīl un ciena kaimiņi....
Patiesībā vecs pāris, kas atteikušies no sava mazbērna.....
Vai turpināt???
UN kad iestājas patiesība???
Iespējams nekad, ja sabidrība ir vienā vai atrā pusē....Un bieži nav svarīgi, vai tas ir objektīvi...
Pēc principa....kam vairāk draugu.......