Paturpināšu par tēmu Mīlestība...
'' Ir teiksma par putnu,kas dziedtikai reizi mūžā-saldāk nekā jebkurš cits virs zemes.Reiz šis putns atstāj ligzdu,dodas meklēt ērkšķu krūmu un neliekas mierā,kamēr to atrod.Tad,apmeties tā dzelkšņainajos zaros,spiezdams krūtis pret pašu garāko,asāko ērkšķi,tas sāk savu dziesmu.Un,uzveikdams neizsakāmas mokas,dzied tā,ka mirstot pārspēj cīruļa un lakstīgalas  treļļus.Viena vienīga brīnumaina dziesma,kuras cena ir dzīvība.Taču visa pasaule apklust,to klausīdamās,un dievs debesīs smaida.Jo par pašu brīnišķīgāko jāmaksā ar dedzinošu sāpi...Putns ar ērkšķi krūtīs-tas klausa nepielūdzamam likumam:kaut kas nezināms urda to mesties uz dzelksni un dziedot mirt.Mirklī,kad ērkšķis ieduras krūtīs,putns nenoskārš,ka nāks nāve;tas tikai dzied un dzied,līdz izsīkst pēdējais dzīvības spēks,kas ļautu vēl izdvest skaņu.Taču mēs,iedurdami krūtīs ērkšķi,-mēs zinām.Mēs saprotam.Un tomēr to darām.Tomēr to darām."/Kolīna Makkalova/

Taču mīlestība var būt arī kaprīza,grūtsirdīga,pat ļauna,ja tā pretendē uz neaizstājamību,un mīļota cilvēka domu un jūtu pilnīgu aizņemšanu.Tā ir egocentriskāka un intīmāka nekā draudzība.

Pārāk ideali

Bez ticības nav Paradīzes - ir tāds teiciens ....

Jauki teikts.Nezkapec milestiba kautkur izgaist,ar laiku.Ir ari iznemumi,bet musu laika paliek avien mazak.

Cenšoties izprast mīlestību , mēs zaudējam spēju  - to izjust   ..., tāpēc izvēlies - ko vēlies ...

..laimīgie, kas visam šitam tic..
..nu ko- lai izdodas.

tā dzīvē ir iekārtots kaut kas aiziet,kaut kas nāk vietā.

Katram sava prakse, sava teorija, sava pieredze....tad, kad ir radusies izpratne, tad jau tā mīlestība ir jau kkur ku-kū   "mīlestības izpratne"....kkā neiet ši divi vārdi kopā....

Tad kur tās raudošas atraitnes rodās - un atraitņi   ?  

Savsem kuku...protams ka šī teorija ir praksē pārbaudīta   ,tad jau nebūtu radusies šāda atziņa.

Vai kāds arī praksē šo teoriju ir pārbaudijis   ?  

Par tām slimībām nav tiesa-mīlestība neko izārstēt nevar-var paturēt sigstošā rociņu