Klusā cerība!
10. jūn 2012. 14:47
Es vēlos mīlestībai ļauties,
Vien sāpes rēta sirdī nesadzīst.
Varbūt reiz spēsim sāpes dalīt,
Lai katram tiek, cik panest spēj.
Un nezinu vai spēšu sevi,
Vēlreiz, cauri skaistam mirklim vest?
Lai ārā lēni siltais lietus līst,
Lai mirdzoša asara uz vaiga žūst
Kad dvēsele vientuļa kļūst.
Dienu no dienas,par kaut ko domāju,
Un dziļi sirdī sapņoju...
Par acīm mirdzošām un lūpām smaidošām.
Nu kādēļ, mana sirds ir tāda muļķe?
Šo mīlas dārgumu man liegt...
Es spēšu, tavām acīm mīļu smaidu dod,
Vien ļauj man tevi satikt un iepazīt.
Saulē kopā būt un lietū salīt.
Atslegas vārdi: mīlestība34035
Komentāri (5)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Arvils S. 10. jūn 2012. 20:35Manu prat ja ta ceriba ir noklusinata,vai klussa?varbut ta otra puse par daudz nesamerigi kautrejas!Spriezot pec autores skaistajam dzejas varsmam!nu tak viss ir gandriz kartiba,bet vajag sevi sanemt spekus un beidzot istenot savu merki!Pliesanu janka ar ir ko tadu par so temu strebis:mainosa mainies uz augsu!
Dzēsts profils
10. jūn 2012. 16:37Nedzer šnabi, nepīpē zāli ... un gan jau tavā sirsniņā atkal iespīdēs sauļuks, kaut kur, droši vien, ir kāds dzeks kas ilgojas pēc tā paša.
Gundars Ī. 10. jūn 2012. 16:36...cerība mirst pēdējā, bet ja jūtas ir..., tad ļaujies...tām...
Vineta K. 10. jūn 2012. 15:38Katram sava laimite,tad kad ir pienacis istais laicins.Tikai gaidit vajaga.
igors s. 10. jūn 2012. 15:12Nu kāpēc,tava sirds ir jūtīga,tātad nekas nav zaudēts!