Es izbēru vārdus tos labākos,

Un skūpstus sniedzu vismaigākos.

Tev jāsaprot ,ka es ne tāds kā citi,.

Jo manās rokās kā dāvana kriti.

Tavas acis šaudās ,vēl neziņā,

Tavas krūtis elso neprātā.

Rokas Tavas liegi trīc,,

Un prātā,lai nebeidzas rīts.

Un projām ejot man sirdī duras,

Jo dvēsle tomēr pie Tevis turas.

Bet zinu,ka mirkļi vissaldākie būs,

Jo šādas jūtas nesarūs.(A.K)