Pavasarī Tu man kā silts lietutiņš,
Kā sniegpulkstenīts pretim smaidi.
Septiņkrāsu varavīksne mana,
Un putnu balsīm lolota.
Vasarā Tu gozējies saulītē,
Skaistajā šokolādes tonī.
Kā zemenīte vēl nenoplūkta,
Ar dabīgām smaržām rotāta.
Rudenī Tu kā dabas velte,
Mazliet nogurusi un drēgna.
Es kā lietusmētelis Tevi apņemu,
Lai ziemas migai gatavotu.
Ziemā kā sniegpārsla balta,
Uz vaiga nogulsties un kūsti.
Jo saprotam taču abi,
Cik kopā būt ir labi.(A.K)
Atslegas vārdi: dzeja attiec0
Sirrsnīgi....ārā tik lietaini drēgns palika, ka prasās pēc tā lietusmēteļa
skaisti...
ziemas migai gan vēl negatavo.....
Paldies, Argold! Izlasīšu..
Neraudi Paņem šo ziedu un viņa ziedlapiņās ir lasāms dzejolis,ko neviens pat nav lasījis.
Cik skaists dzejolis!
Arī tādu gribu, lai man uzraksta.....
Lai notiek.
Tevi krāsošu baltin baltu,
Kas liks kā sniegpārslai Tev būt.
Un vaigam pieglausties tuvāk Tu ļautu,
Jo sirdspuksti mani to jūt.
...es gribētu būt ziemas pantiņā.....
Plaukstā paliek kā atmiņa un kūst lēni un liegi
.... sniegpārsla plaukstā .... ir labāk .... tā tur arī paliek, no vaiga -------- noripo
Skaisti un patiesi!