stāvu rāma
pār galvu aizbrāžas vējš
līdzi paraujot lapas
kas dzeltēt jau sākušas
prātā ataust tas mirklis
pie jūras kad bangoja viļņi
un kaijas kā neprātīgas
ar vēju cīnīties gāja
lai pierādītu vien sev
ka nebiedē šļakatas
spārnu galos
kas ieķerties mēģināja
lai atturētu no neprātības
un izaicinājuma dzīvot
ne tikai rāmi un paklausīgi
viļņos šūpoties nevaļīgi
un pakļauties jūras varenībai
melnais vārnu bars krastā
gaidīja norims kad vējš
un kādu kaiju
kā trofeju nekustīgu
trieks pret krastu ar vilni spēju
lai atņemtu pēdējo elpu
un ķērcošam vārnu baram
būtu vieglāk to saplosīt
bet kaijas kā pasmejoties
vien izpleta plašāk spārnus
un pārlaidās cēli
pāri melnajam vārnu baram
un pazuda neuzvarētas...   (Sandija...)