Kategoriski nepiekrītu - būt kādam tikai par garšvielu !  

Labi , ka ne " Vegeta"...
Sieviete var būt gan kā sāls kādam( pa dzīvi vispār, vai uz brūcēm konkrēti), var būt kā pipars- salds vai ass un malts.. cukurs- parastais, pūdercukurs,  vai pat - sīrups.. Kā nu kurā situācijā un kā kuram cilvēkam.

...es katru rītu mācos atdot
no sevis to, kas man ir dārgs...
un nedomāt vai gūšu pretī
sev to, kas vajadzīgs kā sāls...

Aujāāa !        

dziedāšanas stundās, kad izvēdina plaušas, nāk žāvas velk uz miegu---- - laba dziesmu iedarbība...-mierīga meitene.
Latviešu val. gramatikā laikam arī bijis 5 ar +....par pozetīvismu- centīga!

Piekrītu, bet daļēji. citi vīrieši labāk paliek vieni un vecpuiši. bet savā ziņā tā ir gaumes lieta.

.....nu re....cita lieta...pasakai beigas labas...un skaista vakara miega dziesmiņa pār tai....un var iet droši gulēt....gultiņa pareizie sapnīši....zem spilvena un palagos.....

sieviete ir unikala na pervefta un deala, bet vina vnmer bus kkas kas ir spidos ka saule, bus ka ena un bus ka gaiss kas liks elpot viretim, seviete ir sals gan medus, tapat ka viresi...

Nu labi , kaut ko salasīšu no fragmentiem ..
..Ābols atsitās pret Zemi, novaidējās un nolamājās.. Jā, Āboli māk arī to.. Diemžēl atsišanās nenotika bez ievainojumiem.. Nē, Ābols nepalika par klucīti, bet vēl vairāk saspiedās, kļūdams par kko līdzīgu ritenim.. Tāpēc, Ābols, smagi cietis sāka ripināties uz pieturu, kas bija blakus žogam.. Ābols gan nezināja ka tā ir pietura, bet kurš tad ābols to zina. Nu varbūt tikai ābolu dievs Ābols Lielais. Bet mīts par Ābolu Lielo laikam bija patiess, jo Ābolam , vai nu no traumām , vai nu tā bij atklāsme, parādijās liels zaļs ābols, kurš lēja pār viņu kaudzi ābolu sulas. Tāpēc, viņš nolikās tajā gulēt un lēnām ļāvās brīnumam...

...ja sieviete lūdz...tad pat sniegi pārstāj puteņot.....

....kur manieres....šausmu  stāstus uz nakti stāstīt...Gundar,varbūt tev kāda pozetīva šūpļudziesma padomā....ar ko situāciju vēl cerība glābt

Es taču viņu neizdomāju - autors vainīgs  

....kuku...piedzejo pats laimīgas beigas....citādi slikti sapnīši man gulēt neļaus.....

...kuku, kā monstrs, ...nežēlīgu pasaku izstāstīja, un ar ...sliktām...beigām...

Autors vēl nav viņu publicējis ...

...arī tad...kad mīļi palūgšu...vai nestāstīsi turinājumu....

Iespējam ka turpinājums kādreiz sekos ..

Nē , nē - autors abolam savādāku likteni paģērēja - bet tas ur pārak garš stasts pārkopešānai tāpēc ķēros pie pašām beigām --
..Pēkšņi viņi uzdūrās kādam alnim. Jā, tādi, ar lieliem ragiem, šajos mežos klaiņoja. Ābolīte mēģināja mierīgi paiet tam garām, bet Ābols, jau augstākajā jukuma stāvoklī, metās alnim virsū ar kliedzienu: "Armija, Uzbrukumā!" un uzleca tam uz kājas. Tipiski. Alnis par laimi, bij ````istisks vecis un ar kāju pabīdija Ābolu malā. Pēc brīža Ābols atkal lidoja uz viņa kājas, bārstot izsaucienus, kā - "Mirsti Monstr", "Rij Vējdzirnavu", "Sadedz Krāsnī" vai arī "Par Karaliskajām Nindzjām". Alnim tas neiepatikās un viņš Ābolu apveltīja ar slaidu kājas spērienu pa augšdaļu, atstādams viņā divus elegantus nagu nospiedumus. Tie laikam viņam iedarbojas uz viņa smadeņu orgānu, un viņš atkal sāka normāli domāt, viņa banda izgaisa, bet diemžēl, viņš jau lidoja. Un kā saka, kas lido, tas kādreiz piezemējās. Arī āboli.
Tā arī viņš nokrita, atsizdamies pret koku, celmu un noripoja pa sūnām apklāto kalniņu. Diezgan laimīgi piezemējās un sāka domāt, kur palikusi Ābolīte. Viņš domāja, ka tā ir aizripojusi tālāk, pamestdama viņu, bet izrādās, ka Ābolīti bija sagrābusi tā pati vāvere, kura atriebīgi bija pārmeklējusi visu mežu....

...aiz mākoņiem saule...tā rīt mūs modinās...un slapjos matus izžāvēs.....