Tikai nedēļu knosos pa Tēvu zemi,
Kurā mājo neziņa un naids.
Tik maz ir emociju brīži,
Ka izgaist pat no manis smaids.
Ik saruna par darbu,naudu,
Grauj attiecības ar lielu jaudu.
Un joki truli skan no mutēm,
Ka latvji stāv uz pāļu stutēm.
-Kam raudi Tu,ak daiļā Staburadze?
Vai vēlies izdzist meļu zemē?
Ar asariņu,sāpi sirdī,
Tu moki sevi ,citus tirdī.
Ir valsts,kur cilvēks zelta vērts,
Kaut pievedceļš ir sūdiem bērts.
Ar cieņu,smaidu,gribasspēku,
Var iegūt skaistu mīlestību!
Atslegas vārdi: dzeja dzīve0
Cilvēkam ir Dzimtene un Mītnes zeme , ja viņš dzīvo ārpus Dzimtenes.
Tēvzeme tur, kur Tava mīlestība...---dzimteni- dzimto vietu, tāpat kā vecākus- neizvēlas.
Jā, arī Mātes zeme . Mēs tikai , šķiet, lielāku cieņu un pagodinājumu izsakām Tēvam , jo bez viņa klātesamības nekas nesanāktu.
Lai kā tas arī nebūtu - tā ir mūsu un mūsu senču zeme . Un tas ir tik brīnišķīgi - būt kaut kur un kaut kam piederīgam , vai ne tā ?
...arī Māte ir no dzimtas....
Kāda atšķirība starp "" Tēvija "" un '"Dzimtene "" ? Abi uzsver pēctecību, izcelsmi , ciešāko saistību - tēvs, dzimta.
Tā ko apdziedi sēri ir- dzimtene...ne tēvija, ko garā mīli un slavē
atziņas gan bēdīgas.. grūti saskatīt to balto daudziem aiz ikdienas rūpēm, parādiem, čīkstošiem bērniem... līdz paši kļūst par mūždien nīgriem čīkstuļiem, un daudziem pašiem nemanot tāda čīkstēšana jau par hobiju paliek.
Ja katrs latvietis gribētu ( spētu ?! )
Paskatīt sevi no malas,
Tad redzētu - līdzīgi mēs
Gan savā,
Gan svešā zemē :
Mums melns ir un paliek tikai melns,
Bet baltā jau nianses rodam ...
Ir vajadzīgs laiks,
Pacietība un griba,
Lai arī melnā redzētu balto.