patiesā dzīve jau ir tie īsie...sīkie mirklīši,kas paliek atmiņā...cilvēki,kas par sevi atgādina pa retam...bet tā uz ilgu laiku...notikumi,kas liek aizdomāties...lēmumi,kas jāpieņem pašam...un tad ir jāgaida...jāgaida...un jāpriecājas par katru sekundi,kas dota tev dzīvot... (Sandija...)
Atslegas vārdi: doma23287, mīlestība34035, dzīve38617, attiecības38715, nāve14
Slikti tam,kuram nav ko atcerēties,jo parasti dzīvojam ar patīkamām atmiņām par pagājušo,soļojot droši šodien,tālākajā nākotnē.
Mēs zaudējām....
nu ja aceros laikus kad ticeju brivai valstij un cinijos bet tagad redzu z laizus un vienaldzigu tautu
Vai kā dziesmiņā---sienā ----bailes man no kukaiņiem, mājās gaida māmiņa, silta jauka gultiņa...
vienkārši -nebija pareizais sienā guļamais partneris, kurš pārāks par visiem kukaiņiem, lai tie piemirstos un neeksistētu.
siltas atmiņas sevī, bet ne uzmākties mīļu brīdi visiem ar tām. Viņiem būs savas....par to pašu vietu uz laiku un savādākas. Kā sajuta, tā izjuta.
Anda, kapēc nostalģija nav nekas labs??? Ir taču brīži, kad atceries ko no pagātnes, un gribas atcerēties! Ne jau visu laiku jādzīvo tik šodienai. Paskat, kā veci ļauži, klausies viņos, stāsta par bijušo, piedzīvoto, ne jau visi var būt rakstnieki.Viss ar mēru, bet nekas slikts arī tas nav.
Loti labi pateikts.
tikai zirnekļi mušas tīklos gaida....---bet pirms tam---auduši, vietu izvēlējušies...un skatās kā tās Krīt. Viņam par labu.
Atmiņā uzpeld kāda teikti vārdi ,,Ik mirklis , aiziedams , ir sevi piepildījis !,, , ja padomā , tā ir .Tāpēc jāaizpilda tie mirkļi , Sandij , nevis jāgaida, lai aiziet pa tukšo .
Tas noteikti tiem, kas nevēlās šūpoties
šupoles, kas turpina vēzēties tukšas, bet neviens vairs nenāk---nav vairs nepieciešamas---skumš grausts tas skaitās! , kas mūžigi atgādina sen bijušo. Kā pamestas kolhozu laiku fermas...-nostaļģija nav nekas labs.
Iesaku ierīkot jaunu spēļu laukumu krāsaiņām atrakciju celtnēm....---lai skan čalas
Cilvēks ir laimīgs...
ja viņam ir ceļš, kam sekot...
ja viņam ir zvaigzne, uz ko tiekties...
ja viņam ir sapņi, kas dzīvei piešķir krāsas...
Ar atmiņām ir tā viltīgi gan..ja nav situāciju, kas atgādina par bijušo (vietas, cilvēki, lietas, darbošanās joma utt.), tad tās šupoles uzšūpojas retāk.
Cik savādi- atmiņas ir kā šūpoles, kas turpina vēzēties arī vēl tad, kad nav vairs neviena, kas gribētu šūpoties......