Vārdos neizteiktā.  

Mums patīk laiks,kad rudens lapas krāso,
kad vēja zellis tās no kokiem rauj,
tu bikli meža takā pretī nākot,
tad klusi saki - mazliet ciešāk skauj.  

Lūk,bērza lapa draiskojas tev matos,
pirms pamanas pie citām lejup slīgt,
es tavu smaidu rakstu siltos pantos,
šeit koku skāvumā mums nesalīt.  

No skarbiem vējiem egles prot mūs sargāt,
caur lapotni jau saules stari sveic..
Vai ir uz pasaules vēl kautkas jaukāks?!
Kaut zinam,daudz vēl vārdos neizteikts.  

Kā paradīzes dārzā polku lecam,
vien kļavas lapa cenšas tev ko segt,
lai drīz,kad kaislu valsi cieši dejam,
starp augumiem vien traucēklis tik rets.  

Mēs lapās veļamies,kad spēki beidzas,
tās nesaka,ka mūs par grūtu nest,
mazs cirslīts cauri sūnām skatīt steidzas,
to filmiņu,ko mežā reti redz.  

Ardievu,lapas dzeltenās un sārtās,
ardievu cirslīt,tu jau ar' mums mīļš,
gan atkal atnāksim šeit stundā rāmā,
kur drēbes aizstās zirnekļtīkla zīds.  
(wnk andrejs)