Neklausi mani.  

Gaisma savāda pāri mums zaigo,
gribam to nosaukt par likteni maigo,
satieku tevi,tu pasmaidi man..
Bet,vai tur augšā skan pareizais zvans.  

Ejam pastaigā,taka šķiet taisna,
aizvērtām acīm man uzticies laiska,
jūties tu droši,kad tuvumā es..
Bet,vai šī taka uz nākotni nes?  

Pirksti nerātni pogas jau raisa,
čukstu kad ausī,tu bezgala skaista,
vēlies,lai drēbes no auguma zūd,
neprasot vējam,vai silti tas pūš.  

Tevi apskāvis klēpī kad ceļu,
stāsti man klusi,cik pasaulē meļu,
sola tie mīlēt ik dienu,ik nakt,
pazūdot miglā,kad viss tev jau zagts.  

Glāstu sildīta nejūti brīdi,
esam kad abi no aizas tik sprīdi,
spēju vēl nolikt,pirms tukšumā kāpt,
tevi uz malas,un pabrīdināt..

Lūdzu,neklausi, nesniedz man roku,
prasu ja padot pār bezdibens malu,
kritīsim abi ja akacī mēs,
kas mūs turienes izvilkt vairs spēs..
(wnk andrejs)