Pasmaidi, princesīt, diena ir gara,
vakars pie tevis atnāks pats,
pieklauvēs logam, iečīkstēs eņģēs,
projām līdz rītam neaizies.

Tagad ir karietes, tādas, kas ripo,
tādas, kam zirgu vairāk nav,
kučiera vietā stūre un šoferis,
zirgspēku jaudā riepas jau kauc.

Dziedi, princesīt, vakara dziesmu,
sārtā padebesī, kad gaist,
saules stari un zelta tronī
karaļa vietā jauns princis laists.

Visas pasakas sākas un beidzas,
nevar tām punktu pielikt vēl,
vajag, lai sapnis neizbeidzas,
lai tā cerība actiņās kvēl.

Redzi, princesīt, kronī un tronī,
trejdeviņas saules reiz būs,
trejdeviņos gados reiz ziedēs
rozes, kam rudeni rudenim dot.

Andra Gaigala