mana dvēsele
līdzīga pieneņpūkai
tik maiga un trausla
tā sadzirdēt spēj
pašu klusāko čukstu
un izturēt pērkona dārdus
pār viņu kas nāk
mana dvēsele
gara acīm
kas pasauli skata
tai nepaslīd garām
pat vissīkākais nieks
un kad pienāk tā diena
kad jāstājas visuma priekšā
katrs sīkums tiek vērā ņemts
un lēmums var izrādīties
gan bargākais sods
gan dāvana necerēta
mana dvēsele mācās
un es cenšos skolnieks būt pateicīgs... (Sandija...)
Atslegas vārdi: doma23287, dzeja18356, dzīve38617, attiecības38715
Kautkas loti intresants.
Ziemā tev nav dvēseles ,vai dzīvo tur kur tās nav?
Kaut kas saskanīgs...