Es labprāt patrenētos
22. okt 2012. 19:48
Elektriskā strāva plūst uz zemākās pretestības pusi,bet spuldze deg tikai pretestības dēļ...Daudzi izvēlas īsāko,vieglāko un ātrāko ceļu uz panākumiem un atklāj,ka tie ir šķietami,ka spuldze nedeg..Smags darbs reti kad ir patīkams.Bet uzvara-materiāla,prāta vai dvēseles-ir patīkama,tā sniedz labklājību un laimi,bet nevienu uzvaru nav iespējams gūt bez smaga darba,neviena uzvara patiesi neiepriecina,ja tā nav iegūta ar smagu darbu...Ir slikti,ja nav nekāda mērķa,bet zemi mērķi ir vēl sliktāki.
Tie,kas savu dzīvi izšķiež sīkumos,kas tēlo lomas un uzņemas apnicīgu darbu,galvenokārt māna paši sevi,piepildot savas dienas ar drudžainu darbošanos,lai viņiem nebūtu laika domāt par savu tukšo dzīvi.Un naktīs viņi vai nu turpina nodoties spēlītēm,vai arī ir pārāk noguruši,lai skatītos patiesībai acīs.Bet,ja paskatāmies uz šiem neveiksmes dziņas upuriem ar skaidru skatu,redzam maniakālus skopuļus,kas savas vienīgās dzīves plauktos bez kādas jēgas krāj drazas,sīkas jūtiņas,notikumus,iegribas,sajūsmināšanos un sintētiskas emocijas...vīrieši necieš neveiksmes,viņi tikai atsakās no cīņas.
Atslegas vārdi: doma attiecības.0
Komentāri (11)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
23. okt 2012. 08:57 Teikšu mazliet savādāk- jebkurš darbs, griba, gribasspēks, darbošanās, ko cilvēks ir "pielicis", lai sasniegtu - rezultātu, uzvaru( kā šeit tekstā)- ir cienījams. Tikko pozicionē , ka tikai smags darbs dos kādus vērā ņemamus un godājamus rezultātus- tā ir pakaļā, jo- tā ir dikti liela vēlme sevi parādīt kā - upuri- redz, cik esmu pareizs un labs- smagi strādāju, lai sasniegtu kaut ko- bet tie citi, kuriem kaut kas ir sanācis vieglāk- tie ir "neveiksminieki, dziņu upuri, maniakāli skopuļi... sazin kas vēl"..
Cilvēki ir tik dažādi- kādam ir apdāvinātība, kādam- izteiktas spējas, kādam- talants, vēl kādam- intuīcija..Kādam- nav nekas no tā...Katrs no viņiem darīs vienu un to pašu darbu - savādāk.Taču nevar teikt, ka tas , kurš būs nostrādājies slapju muguru- būs cienījamāks, vai viņa darba rezultāts -vērā ņemamāks, nekā tas, kurš tiks ar visu viegli galā- izmantojot kādus knifus, uzlabojumus, atvieglojumus- ko ir spējis izdomāt un pielietot.
Dzēsts profils
23. okt 2012. 06:34100% piekrītu Vilkam...
Dzēsts profils
23. okt 2012. 02:07un man vēl daudz sakāmā,ja kas!
Dzēsts profils
23. okt 2012. 00:32dzīvo,lai pierītos,iz...,nopirktu lupatas,kuras grēdām stāv utt.,-lūk patiesais dzīvesveids! Pretīgi.
Dzēsts profils
23. okt 2012. 00:28tad mēs slimosim abi,jo krāj jau tiešām drazas
Vilks V. 23. okt 2012. 00:19""Bet,ja paskatāmies uz šiem neveiksmes dziņas upuriem ar skaidru skatu,redzam maniakālus skopuļus,kas savas vienīgās dzīves plauktos bez kādas jēgas krāj drazas,sīkas jūtiņas,notikumus,iegribas,sajūsmināšanos un sintētiskas emocijas..""
Hmm...Augtprātība ar kādu uzrakstīta šī rindkopa liecina par dziļu iekšējo
psiholoģisko konfliktu! Cilvēks,kurš to rakstījis,visticamāk,pēc pavisam īsa laika
riskē iedzīvoties kādā no fiziskām slimībām...
Ceru Argod,ka tas ir copy-paste,lai raisītu dialogu,jo šādass domas, savā būtībā
ir destruktīvas ...
savsem k. 22. okt 2012. 21:04Nu .. ja strāvas par daudz - tad spuldzites pārdeg . Jauda jābūt pretestībai atbilsošai ..
Dzēsts profils
22. okt 2012. 20:50emocijas nevar būt sintētiskas- sanāk tikai grimases -izmocītas.
Dzēsts profils
22. okt 2012. 20:39Edisons būtu sajūsmā.....
IlonCis I. 22. okt 2012. 20:34Skaistas, nopulētas frāzes, bez seguma..."Neveiksmes dziņas upuriem"? (!?) "Patiesībai acīs"?(!) Pats piešķīri sev šīs pilnvaras - vispārināt un kritizēt citu cilvēku dzīves? Ja nav pēc Tavas vērtību skalas - tad drazas, sīkas jūtiņas, sintētiskas emocijas? Patiesību nezin neviens - ir tikai atsevišķas taisnības, versijas, viedokļi, pieņēmumi un dažādas pieredzes, kad vēlamies citiem iegalvot, ka tā ir neapgāžama patiesība .
Dzēsts profils
22. okt 2012. 20:03mmm...tas pēdējais teikums tā pieķērās! Nenesas uz filozofiju šovakar!