Dzīvojām kā paradīzē,
dančus lecot dabas brīvē,
runčus ciemos sasaukdamas,
mīlas priekus baudīdamas.  

Saki,vai tie ļaudis gudri,
krēslos sasēduši gurdi,
pakaušus sev kasīdami,
mūs par ķēmiem taisīdami.  

Ved tie mūs uz stulbu vietu,
olvadus lai pušu grieztu,
lai mēs runčus projām triektu,
pašas sevī drūmi kliegtu.  

Arī runčiem neiet labāk,
mednieki ja viņus panāk,
griež tiem laukā ko var dabūt,
kaķu mīlestība sabrūk.  

Itkā maz,ka kāju starpās
laiž tie instrumentus darbā,
vēl mums ausī izrauj robu,
skaistumu lai sakropļotu.  

Nez ko ļaudis paši teiktu,
ja tiem tādus jokus veiktu,
puisis meiču projām sviestu,
naktīs dusmās zobus grieztu.  

Tāpēc sakām NĒ šīm lietām,
visam jābūt savās vietās,
nedrīkst atņemt mīlas baudu,
bērnus klonējot par naudu.  
(wnk andrejs)