Pikojot..  

Kad sniedziņš balts pār zemi kritis,
kad tavās acīs brīnums vīd,
gar manu vaigu pika silta,
ar tavu plaukstu lejup slīd.  

Ir baltums izkusis uz vaiga,
vēl kaira plauksta seju glauž,
man rokas apskāvienā maigā,
caur tērpu paļāvību jauš.  

Kad elpa tikusies ar elpu,
ir brīnums telpā nesis mūs,
no siržu klauvējieniem karstiem,
starp augumiem jau apģērbs kūst.  

Mēs atkal dejojam kā pūkas,
to deju,kurā kautrums lieks,
to deju,kurā viss ir atļauts,
kur divām sirdīm nenāk miegs..  
(wnk andrejs)