Nākot ar godu aizej ar cieņu,
Skarbos vārdus paturot sevī.
Ja arī gribās triekt dūri pret galdu,
Nogaidi - jēga tam lielāka būs.

Izlaid caur sietu vārdus, ko saki,
Saglabāt pašcieņu izdosies Tev.
Ja arī met Tev kāds ar dubļiem,
Tīrāks no tā viņš nepaliks pats.

Saglabā sevi, lai ko arī stāsta,
Nelokies - katram labs nevari būt.
Nezaudē godu un cieņu pats sevī,
Lai kādi meli par Tevi ar plūst...

Nemaini pasauli, necenties glābt,
Krusts savs katram jāiznes pašam.
Izprotot sevi un pasauli apkārt,
Vai arī no skatuves jānoiet nost.

Nebaidies būt tāds, kāds Tu esi,
Pat, ja kādam var nepatikt tas.
Mīli draugus un tuvos sev apkārt,
Esošais Tevī vienmēr ir Tavs...

Mīlēt, ne vienmēr nozīmē glāstīt,
Bet izvēli otra pieņemt ar cieņu.
Ļaujot tam ceļu iet savu pašam,
Palīdzēt tikai, ja pats viņš to lūdz.

Skarbi var skanēt šie teiktie vārdi,
Tomēr tos saka jūs mīloša sirds.
Mīlestībā radot it visu uz zemes,
Un izvēli katram atstājot jums...
/Egils Dambis/