Tikai sekli cilvēki tic laimes gadījumam un apstākļiem.Kāds pamanīja kāda cita cilvēka vārdu vai arī pagadījās būt īstajā laikā īstajā vietā.Toreiz tas bija tā,bet citā dienā viss varbūt būtu noticis citādi.Stipri cilvēki tic,ka dzīvi nosaka nevis laimes gadījums,bet likumsakarība,un ka cēloņu un seku ķēdē nav vāja vai pārrauta posma...ja gaidīsiet,kamēr laime jums uzsmaidīs,tad,iespējams,jums būs jāpaļaujas uz sociālās nodrošināšanas pabalstu...

Kad mēs sakām:"Paļaujies uz laimi,"-mēs ar to domājam:"Paļaujies uz ārējiem apstākļiem,kurus tu nespēj ietekmēt,"-bet,ja pastāv kaut mazākā iespēja ietekmēt šos ārējos apstākļus,tad,protams,būtu muļķīgi to nedarīt....Vairumu "laimes gadījumu" var izskaidrot ar strādīgumu un  un pareiziem uzskatiem,bet vairumu"nelaimes gadījumu"-ar šo īpašību trūkumu.Panākumus gūs cilvēks,kas savu rakstura īpašību dēļ ir tos pelnījis.Neveiksminieks būs tas,kas būs pelnījis neizdošanos,vēl jo vairāk tādēļ,ka viņš ir uzticējies laimīgam gadījumam,lai gan viņam vajadzēja uzticēties pašam sev.

Palūkojieties uz jauno cilvēku,kas liek visu uz kārts,cerot,ka viņam uz zelta paplātes tiks pienesta veiksmes atslēga!Viņa liktenis ir nožēlojams.Vīņš konsekventi atsakās no labiem piedāvājumiem vai mazām izdevībām,jo tās viņam nešķiet pietiekami labas.Viņš gaida,kad laimes māte viņam pēkšņi dāvās labu amatu vai lielisku iespēju,kas atbilstu viņa augstākajām domām par savām spējām.Pēc kāda laika cilvēkiem apnīk piedāvāt viņam arvien jaunas izdevības.Dzenoties pakaļ laimīgam gadījumam,viņš ir palaidis garām savu izdevību.