Šad tad no līdzcilvēkiem nākas dzirdēt : es esmu pelnījis(usi)....., viņš,
         (viņa) ir pelnījis (usi)..... un tālāk seko uzskaitījums - ko tad viņa(s)prāt šis
         cilvēks ir (vai nav) pelnījis.
               Klausoties šos vērtējumus, neviļus iedomājos - kā tad viens cilvēks var  
         zināt, ko tas (tā) otrs ar saviem darbiem, vārdiem un domām gadu gaitā būtu  
         varējis nopelnīt. Nu labi - tos pirmos divus vēl kaut kā, bet domas nolasīt un  
         izvērtēt visā dzīves garumā - tas nu parastam cilvēkam nav pa spēkam (domas  
         ir matērija un "nepareizi"domājot mēs varam ātri sabojāt savu karmu). Turklāt    
         šis vārdiņš PELNĪT ,manuprāt, iederētos situācijā, kur ir bijusi sākotnēja        
         vienošanās ar darba devēju (t.i. par to un to padarīto darbu tev pienākas tas vai  
         šitas) vai arī iekšēja apņemšanās un solījums pašam(ai) sev ar padarīto darbu
         nopelnīt kaut ko konkrētu. Kādreiz šis vārdiņš tiek lietots plašākā nozīmē -        
         ietverot visu dzīvi, dzīvesbiedru, ģimeni, likteni utt
              Manuprāt ir lietas, kuras nevar nopelnīt ne nopirkt (vismaz speciāli un  
         apzināti ne). Tās ir gods, cieņa, laime, uzticība, mīlestība - kuras var ātri  
         pazaudēt, bet grūti atgūt.Turklāt šīs īpašības piemīt cilvēkam, neatkarīgi no tā  
         vai viņš to grib vai nē, vai viņš kaut ko dara, nedara vai vienkārši guļ.
              Varbūt ir kādi citi vērojumi, viedokļi....