Alise- pilnīgi piekrītu Tev! Pareizi -priekš kam tā nasta-pauna jāstiepj? Nu stiepi kādu laiku.....kuram no tā bija labāk/sliktāk? Sliktāk tikai Tev! Grauzi tikai pati sevi......domā, ka tas cilvēks, kas tev nodarīja sāpes par to cepās? Visātrāk- pat neiedomājās ne reizi ne par Tevi ne nodarījumu!

Man nav viņš jāmīl, jādraudzējas...vienkārši, man viņš neeksistē- neatceros viņu, neatceros pāridarījumus...jo kā tad ir - ja nespējam kādam piedot, tad visu laiku pa galvu "maļas" šīs domas....
Vai vērts šo aizvainojumu kā "paunu " stiept līdzi? ...jā , esmu stiepusi, ilgus gadus stiepusi/////un beidzot esmu nometusi

Un galu galā pāri visam, piedošana dziļākajā formā nav cilvēka gribas process, tas ir lielā mērā ārpus tavas kontroles, piedot - vai precīzāk - aizmirst un vairs nedomāt par to, kas tevi sāpinājis tu vari tikai tad, kad mainās tavas vērtības, kritēriji, prioritātes, līdz saproti, ka tas, kas tev nodarīts, vairs neliekas tik briesmīgs/nesāp tik stipri
nav jau grūti pateikt - es piedodu, censties sadzīvot un darīt labu, bet galu galā tā ir tikai virspusēja ar tavas gribas palīdzību cenšanās apspiest savas jūtas, un ja tas būs pretrunā ar tavu patieso uztveri un vērtībām, lai vai kā tu censtos, bet diez vai vairs spēsi šo cilvēku tā pa īstam cienīt, draudzēties vai mīlēt.

Alise... piedod var, bet vai vajag?
Nelaime tāda, ka citi cilvēki tavu piedošanu var izmantot manipulējot un turpinot egoistiski un neiecietīgi pret citiem sekot savām interesēm/vēlmēm.

Ineta, bet , protams, ka katrs paņem sev to, kas viņu uzrunā...un kas saistās ar viņa pieredzi, ar jautājumiem ..uz kuriem varbūt tobrīd meklē atbildes....jā, tieši pašanalīze jau ir pirmais..ar ko vajadzētu katram sākt!..un ja viena doma, viens teikums tevi uzrunā...tad bijis vērts to lasīt!

Zelta Pūķi..izlasi grāmatu "Būda"...izrādās, ka visu var piedot...!
....protams, dzīve ir dzīve...nav viss tik vienkārši , kā raksta...bet to grāmatu gan der izlasīt!!

Tā īsti nezinu . Sakot , ka pamatvērtības dzīvē nemainoties , bet dzīve iet uz priekšu un arī uzskati mainās .Varbūt pieredze tā īsti vairs neiedaras mūsdienu uzskatos.

Piekrītu ViVi!
No Ineses teiktā un darbošanās "Pavasara studijā" ir šis tas, ko var paņemt sev. Tas tāpat kā jebkuras citas atziņas- nevar akli pieņemt kā aksiomu, ir "jāizlaiž caur sevi". Ir cilvēkiem, kuriem palīdz "psiholoģiskā" literatūra, grupu darbs.
Diez vai visu var uzskatīt par veiksmi! Mācībstundu, jā, pieredzi, jā. Paskatieties uz 40-gadniekiem- viņi nebūs tik bezbēdīgi, jo ir guvuši mācībstundas, un ja vienreiz esi nokritis no kraujas, diez vai gribēsies to darīt vēlreiz, jaunas attiecības veidojot nevar gluži abstrahēties no saņemtās pieredzes. Iespējams, ka šīs mācībstundas dos cilvēkam grūdienu vairāk pievērsties pašanalīzei, sevis izpratnei, tas tad būtu vērtējams pozitīvi. Izprotot sevi, ir interese par citiem, vieglāk ir tikt galā ar negatīvām emocijām.
Galvenais ir akli nepieņemt dažādu reliģisku atziņu mistrojumu, jocīgu organisma attīrīšanu kūres bez apdomas vai dažos gadījumos tomēr versties pie sertificētiem speciālistiem. Lieka konsultācija un dažādu speciālistu domas dos grūdienu pašam izvērtēt un paņemt sev vajadzīgo.
Un diemžēl tukšā vietā neradīsies tas bezgalīgais mīļums bez garīgas piespiešanās un sevis pārvarēšanas, ja nav cilvēkam zināms, kas tas ir - mīļums. Ja viņš nav mīļumu izjutis no citiem, viņš nespēs to dāvāt tālāk, pat sevi mīlēt ne.

Protams, Vientuļais Vilciņ ja atgadījies, kas ir ļoti bēdīgs- skumjas ir jāizdzīvo! Cilvēks jau nav robots, kas ieprogrammēts var nekļūdīgi darboties. Cilvēks ik pa laikam atceras dažādus sāpīgus pagātnes notikumus un atkal tos pārdzīvo no jauna un vēlas saprast, kā pagātni var izmainīt, Bet vai to var??Tieši tāpēc visiem ir nepieciešama piedošana.  Atceries: ja dzīvojam tagadnē, dodam iespēju otram būt tādam, kāds viņš ir šobrīd, nevis kāds bija vakar, nedomājot par to, ko viņš nodarījis pāri pirms dažiem gadiem. Jo vairāk prāts aizņemts ar pagātni, jo vairāk pagātnei tiek piešķirta enerģija –  TIKAI vairojas pagātnes sāpes, pāridarījumi. Iemācīties būt tagadnes mirklī nozīmē būt tagadnē ar visu savu būtību, bez tiesāšanas un spriedumiem par to, kas kādreiz noticis. Beigu beigās tā tu taupīsi arī pats savu nervu sistēmu SOLI PA SOLIM NONĀKOT PA PAKĀPIENIEM UZ AUGŠU. Vai vajag kāpt lejā?

Esmu daudz lasījis Ineses rakstus!
Dīvaini,bet arī mani bieži pārņem visai dīvainas un pretrunīgas sajūtas!
It kā forši un pareizi uzrakstīts,bet...
Manuprāt,nianse slēpjas faktā,ka Cilvēks IR arī emocionāla būtne!
Ja notiek nelaime,gadās kļūdīties,tu piedzīvo neveiksmi-
Dabiska emociju izpausme būs sarūgtinājums,skumjas!
Ar pašiedvesmu radīta laimes sajūta(to ir iespējams radīt..)jau būs
mākslīgs mēģinājums "apiet" šo pilnīgi normālo cilvēka GaraStāvokli!
Jebšu-cenšanās samelot pašam sev!
Un tas enerģētiski kaitē daudz vairāk!
Mēģināšu izskaidrot no fizikas skatupunkta!
Enerģijas nezūdamības likums ir Universāls!
Jebkura enerģija nezūd,bet transformējas citā tās veidā!
Arī emocijas var transformēt,pārveidojot no viena veida citā!
Iedomājoties,emociju skalu kā kāpnes(nosacīts jēdziens) ,kur "augšā" ir Mīlestība,Laime,bet "lejā"naids,dusmas,izmisums-bez nopietniem enerģijas zudumiem,to izdarīt ir iespējams tikai pārceļot/transformējot par vienu "pakāpienu"
uz "augšu" vai "leju"!
Tāpēc jāmācās emocijas kontrolēt,tās "vadot",vai "valdot"(tāpēc-savaldīgs cilvēks...)!
(Ja tās "nevalda"- tās transformējas pašas- pie tam vienmēr-"uz leju")
Emocionāli "uztverot"Zaudējumu-tās nedrīkstētu pārvērsties/transformēties
naidā,dusmās,agresijā pret citiem un sevi!
Transformēt tās Mīlestībā un Laimes sajūtā PRAKTISKI ir ļoti grūti,jo tas prasa papildus enerģiju,kas summā(jeb pareizāk enerģiju starpībā...)rada
tādu pašu efektu kā,ja tās transformējas zemākajos pakāpienos-
ilglaicīgā periodā radīs enerģijas zudumus Garīgajā plānā!

Tāpēc,ja gadās Zaudēt....
"Arī skumjas mēdz būt Gaišas!"
                                        ViVi

Piedošana ir vienīgās zāles, kuras dziedē Dvēseles sāpes. Tāpēc nepieciešams atvērties piedošanai. Ja jūs nespējat atvērties piedošanai, tas nozīmē, ka neesat izpratis savu mācību stundu, ko nepatīkama situācija vēlējās jums iemācīt. Kā saprast, ko nepatīkama situācija vēlējās iemācīt? Tas ir jautājums par ko arī rakstīja Rainis savā līrikā ''Kas piedod ir- vai ļaunu teikt par labu? ĻAUNAM TAPT? Nē, jaunu vērst par labu, tas ir piedot. Jo citād' zvēri aprīs cilvēkus. Un cilvēcība noliegs pati sevi. Un samīs dīgļus; kas uz labu tiecas. ... ''

Jā,piekrītu pilnībā. Pēdējā laikā ir gadījušās situācijas,kad sāp,gribas dusmoties utt.,bet tad nāc pie secinājuma ,ka tā tam bija jābūt,tiešām izšķetinu,izanalizēju un saprotu,ka nav ko prātu turēt.Kam jānotiek,tas notiksies,un ,jā,tā ir pieredze un jāsaka paldies par to. Un tiešām kļūst vieglāk.

«Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara...»  Piemēram – ko tad, ja viņi, pāridarītāji, lieliski zina, ko dara? Vai tad piedošana nav vājuma izpausme, samierināšanās ar ļaunumu? Vai ir jēga piedot to, ko vainīgais nemaz nenožēlo, par ko nejūtas vainīgs? Vai ir jēga piedot, ja zināms, ka tas atkārtosies tik un tā?

Nevaru piekrist. Ir lietas, ko vienkārši nevar piedot. Piemēram, tuvinieka slepkavību vai vardarbību pret bērnu.

Dzīve ir pietiekami sarežģīta padarīšana , nav prāta darbs sarežģīt to vēl vairāk , analizējot tās sarežģītību.
Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi , dzīvam dzīvē -  dzīva dzīve !  

Smaidam

Nopietni, pārdomām - man atbilst "Un treškārt", pie tā arī pieturos līdzīgās situācijās...

Loti jauki.Tikai vai mes to nemsim vera.

SĀPĒM ir plašāka nozīme---jap! tā ir pieskāriena sajušana...- kad var teikt-:mani tas skar. Un neesmu vienaldzīgs....attieksmē pret kaut ko

kamēr otra puse nebūs gatava izrunāties, tikmēr nekas nenotiks un nemainīsies, nekas nav jāsasteidz, pienāks laiks viss atrisināsies, ja atrisināsies.

P.S>...bet varbūt nekāŗtības