...pārdomām!

20. jan 2013. 12:02

Mēs, sievietes, visas savas dzīves situācijas atrisinām runājot un izrunājoties. Bet ko darīt tad, ja situācija ir sabiezējusi, nokaitēta vai kā citādi „sāpīga”, bet otrs iesaistītais (un tas ir vienalga vai tā ir sieviete vai vīrietis) noslēdzas, mūk, pazūd, neatbild uz vēstulēm un telefonzvaniem, noraida sarunāšanās iespējas. Tātad enerģētiski būtu tā, ka Tu pati ļoti gribētu šo „augoni” izpreperēt un iztīrīt, un kaut arī vienā brīdī ir riktīgi sāpīgi, bet pēc tam tas sadzīs, savukārt tas otrs neļauj šo tēmu kustināt.

Nu tad būtībā mums paliek tikai divas izvēles – vai nu šo tēmu tagad apspiest, noglabāt, nekustināt un samierināties, ka kaut kad šāda situācija mūsu dzīvē noteikti atkārtosies daudzreiz spēcīgāka, vai arī mēģināt to izstrādāt, izpreperēt no visām pusēm, izanalizēt, piedot sev un citiem un priekš sevis šo situāciju palaist. Un šai otrā gadījumā ir pilnīgi vienalga, vai tas otrs piedalās vai nē. Svarīgi, lai mūsu energolaukā nepaliek šis tumšais bumbulis, jeb enerģijas sabiezējums.

Es pati daru tā. Pirmkārt, man jātiek vaļā no dusmām, ka tas otrs mūk un negrib pārrunāt notikušo. Šai mirklī, man visvieglāk ir iztēloties šo pieaugušo cilvēku kā mazu saniķojušos bērnu. Jā, viņš ir dusmīgs, jā, viņš „met vēderu gaisā” un ir apvainojies, bet pēc būtības, viņš ir mazs un netiek pats ar sevi galā. Mēs jau zinām, ka pieaugušo no bērna atšķir tas, ka pieaugušais visu dara saskaņā ar savu brīvu gribu un uzņemas par sevi atbildību. Bet tiklīdz saproti, ka šis konkrētais pieaugušais šobrīd uzvedas kā bērns un nespēj uzņemties atbildību par notikušo, ka viņš vienkārši netiek šobrīd galā pats ar sevi, tad ir ļoti viegli savās domās ļaut viņam kā bērnam izniķoties. Tur der tas Kristus teiciens: „Dievs, piedod viņiem, viņi nezina ko dara”. Katrā reizē, kad mums nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri neprot un negrib uzņemties atbildību paši par savu rīcību un savu brīvo gribu, tad ļoti noder šis Kristus teiciens un attieksme.

Otrkārt, tiklīdz es saprotu, ka tas otrs situācijas sakārtošanā neiesaistīsies, tad es to savās domās (un dažreiz pat sarunās pati ar sevi vai vīru) izanalizēju šo situāciju no visām pusēm, lai izprastu kāpēc tā gadījās. Un šeit ļoti svarīgi ir sevī nofiksēt – ka tu nevis audzē dusmas, agresiju un dari šo situāciju vēl lielāku un graujošāku pats pret sevi (jo tad mēs darām sev pāri), bet gan ar bezgalīgu mīļumu pret sevi un pasauli, šķetini pavedienu pa pavedienam kāpēc tā notika. Visbiežāk tā atbilde ir tāda, ka otrs cilvēks mums deva kādu zīmi, mācību vai treniņu, kuru bez šīs situācijas mēs nesaprastu. Es gandrīz vienmēr nonāku līdz tam, ka domās sūtu pateicību tam otram, par mācību stundu, ko caur viņu Dievs man deva. Un manī nav dusmu uz to konkrēto cilvēku. Man pat nav viņam to visu jāstāsta. Es eju uz priekšu savā laimē un mīlestībā, pateicībā un veiksmes sajūtā, ka esmu ieguvusi pilnīgi jaunu pieredzi, kuru bez šī nepatīkamā incidenta man nebūtu iespējams iemācīties, vai pat uzzināt.

Un treškārt, tā jau tagad ir mūsu pašu izvēle vai mēs šo mācību stundu pielietojam dzīvē un nākošā reizē darām savādāk, vai arī esam sapratuši, ka šādas situācijas nav priekš mums un tai visā vairs neiesaistāmies. Nu, tālākais jau ir improvizācija.

Ja gadīsies tā, ka tomēr būs jāiemācās šo situāciju iziet savādāk, tad tici man, dzīve sarūpēs situācijas, kuras pa šo tēmu nāks Tavā dzīvē vēl un vēl. Tu to atpazīsi uzreiz. Un tad nu būs jautājums – vai iepriekš kaut ko iemācījies vai nē.

Tātad – atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, ko darīt tad, ja otrs negrib izrunāt to, kas kopā ir noticis – pieņem to, un izstrādā to pati savā dzīvē, attieksmē, domās un energolaukā. Pasaki paldies par mācību, pieņemt to kā savu jauno pieredzi un dodies uz priekšu ar absolūtu veiksmes sajūtu, ka Dievs Tevi mīl, ja reiz ir devis iespēju saprast un apgūt šo jauno pieredzi.

Starp citu – pilnīgi visu, kas mūsu dzīvē notiek, mēs varam uzskatīt par veiksmi. Galu galā tieši pateicoties šīm situācijām mēs kļūstam gudrākas, stiprākas un mīlestības piepildītākas. Caur šo paplašinās mūsu apziņa, komforta zona un mīlestības enerģija.

Lai Tev brīnišķīga svētdiena!

/Autore Inese Prisjolkova/

Atslegas vārdi: doma23289, mīlestība34028, dzīve38592, attiecības38696, mācība1

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (55)

Maija V. 20. jan 2013. 18:05

jap,pasaulē pastāv tik liela dažādība,ka nevajag šokēties...viss pieder pie pasaules lietu kartības

Alise .. 20. jan 2013. 18:04

Dzēsts profils 20. jan 2013. 18:03

Atvainojos Alise ... blogs tikai augti garīgām pesonām ...  

Alise .. 20. jan 2013. 18:03

..Tevī ir pārāk daudz agrwsijas..un maz mīlestības!..AUDZ!!

Dzēsts profils 20. jan 2013. 18:02

Putniņš ... vēl viens tupisms, mīlesestība un sāpes ar vienlīdzības zīmi .... nav koment    

Alise .. 20. jan 2013. 18:01

..lai tā būtu!
Bet šokēties nevajag!..kāpēc pievērs šeit savu uzmanību, ja Tevi tas šokē?

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:59

.... vistiešākā ilūzijas pasaule ... šokējos ka to nosauc par garīgo attīstību.

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:57

kamēr man sāp...mīlu ...kad nesāpēs---vienaldzība. Un TU būsi tukša vieta, aizvainots savā ego...aiziesi pleciem salīkušiem.

Maija V. 20. jan 2013. 17:55

Nevaru piekrist visam,bet daļai rakstītā noteikti,kaut vai tam,ka caur doto situāciju esi pietuvojies tuvāk sev,bet uztvert otru, kā bērnu,kas niķojas,nedomāju gan,ka tā būtu pareizi,arī tas otrs ir izdarījis izvēli,kas ir viņējā un tikai viņam zināt,kāpēc tā ir tāda...:)

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:53

kaut kāds sado mazahistu pulciņš ...  

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:51

lai viņu būtu vairāk ...paldies!

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:45

Alise ... kas ir veiksme sāpīgos notikumos?

Alise .. 20. jan 2013. 17:43

Gunaanug, forši, ka esam vesels bars..

Alise .. 20. jan 2013. 17:42

Tieši tā, Sandra...Tu pateici precīzi!!!
Es visam tam, ko raksta Inese ...esmu gājusi savā dzivē cauri...!..jā, un varu droši apgalvot, ka pat sāpīgākie notikumi dzīvē ...ir veiksme, tikai tajā brī'di mēs to vēl nezinām!

vāverēns c. 20. jan 2013. 17:21

TĀ TAS IR Pilnīgi piekrītu rakstā teiktajam, bet lai to saprastu un vēl izdarītu, ir garš ceļš jānoiet savā garīgajā attīstībā.

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:08

citu palagus nepārskatu...pietiek ar saviem.

Dzēsts profils 20. jan 2013. 17:03

Tik daudz ačigārnības pamat izpratnēs, ka negribas pat apstrīdēt ...

Dzēsts profils 20. jan 2013. 16:40

Izlasīju un arī tā kā ne visam varu piekrist...
Visu var uztvert kā pieredzi un mācībmateriālu- jā, tā nu tas ir.. Bet- ne visa pieredze ir tik vajadzīga, lai būtu patr to tādā " starā", ka gribētos pateikties visiem un visam.. Vienkārsi - tada pārspilēti pozitīva vērtējuma uzsvēršana it kā novirza cilvēku no domas, ka - tas notikušais taču patiesībā bija kaut kas drausmīgs, nepatīkams... Man, personīgi, nav saprotams, kādēļ būtu jānoliedz vai jāizliekas neredzam un nedrīkst vērtēt situācijas- kādas nu tās ir- gan pozitīvi, gan negatīvi. Jā, no negatīva notikuma arī var gūt pieredzi, kas palīdzēs otrreiz neiekulties tādās pat nepatikšanās,un tas ir labi. Bet - pats tas notikums tomēr ir vērtējams ar -mīnuss zīmi.
Arī par to, kad viens grib runāties, otrs - nē. Tikko sāk domāt, ka otrs ir "mazs , niķīgs bērnelis, kurš netiek ar sevi un situāciju galā", " ļaušu viņam izniķoties" zūd jebkura iespēja sākt līdzvērtīgu sarunu. Jo viens , visbiežāk- es, cilv ēks, kurs grib runāties- ir tas labais, stiprākais , pieaugušākais( savā paša vērtējumā), otrs- tiek notupināts uz vairakiem pakāpieniem zemākas - pozīcijas.  Lai gan abiem diviem ir pilnīgi līdzvērtīgas sākumpozīcijas. Un katram ir tiesības domat un uzvesties tā kā pašam ir pieņemami.Un ta jau ir spēle , nevis vēlme  risināt kādu situāciju.

Dzēsts profils 20. jan 2013. 15:56

Nē, man ir normāla dzīve .Izteicu tikai savas domas', kas nav liegts.
Tev pielūdzēju daudz? Apsveicu! Kur liksi tik daudz?

Dzēsts profils 20. jan 2013. 15:49

Lauma, nenokar degunu, tev slikta dzīve, ka tā jāpārdomā?   manējā ar katru dienu labāka
Cik man reālu pielūdzēju ne atkauties...esmu apjukusi

Autorizācija

Ienākt