Tev šonakt zvaigznes logā smaida klusi,
par jaunas dzīves sākumu tās pauž,
pie vēsās rūts tu vaigu pieglaudusi,
zem plaukstas klēpī kaķenīte snauž.  

Aiz manas mājas pakša vēji gaudo,
nav saprotams,no prieka tas vai spīts,
pa pēdām putenis skrien zarus laužot,
man solot - darbīgs pienāks jaunais rīts.  

Tu neesi vēl miegu gulējusi,
es pamostos jau izgulējies žirgts,
pie mana sapņa šonakt klauvējusi,
sēž tava nopūta,cik tāls vēl rīts.  

Es plaukstu pastiepju,lai tava elpa
pēc garā ceļa sasildīties var,
mūs abus sargā saderības telpa,
drīz tavas lūpas manus matus skar.  

Rau,paskat - šķiet,to saki jau tu pati, -
pat debesis mūs kopā skatot reibst,
ar kājām gaisā veļas Lielie Rati,
kur pirmos glāstos maldījāmies reiz.  

Jel nebrīnies,tev saku,ne jau velti
to Lāci mēdz par Greiziem ratiem saukt,
vēl kamēr nakts,mums abiem kopīgs mērķis,
tā klusiņām no loga tālāk šmaukt.  

Kad spilvens tavu sārto vaigu aijās,
kad sapnis gaidītais pie tevis steigs,
tu zināsi,iet laiks un ļaudis mainās,
bet draugs vienmēr ar smaidu tevi sveiks.  

Vai ziemas sals,vai pavasara saulē,
ja sirsniņa tā paskumīgi smelgs,
tu nešaubīsies,vari droši klauvēt,
ir kāds,kurš tevi gaidīs,nevis pels.  
(wnk andrejs)