Tu neesi man vienai dienai,
kā saule atkusni kas nes,
mēs kopā plaukstam mīlestībai,
tas agrs rīts vai vakars vēls.  

Tev karsta kafija ik rītu,
pie gultas jaunu dienu sauc,
ar acu uguntiņu siltu,
mans skatiens tavus plecus glauž.  

Kad segai zemāk slīdot klusi,
man pretim veras augums kairs,
man tuvāk liecies piesarkusi,
lai plecu skart var pūkains vaigs.  

Vēl mirklis atmiņās par nakti,
kad mēnesstarus mulsinot,
mūs vienoja ne tikai skati,
tavs smaids bij kaislē apburošs.  

Nu laiks mums dienas gaitām posties,
bet zinam,atkal vakars nāks,
kad augums otram nepretosies,
vien vīsies mazliet citādāk.  

Nav pieraduma mūsu mīlā,
nav rutīnas,kas kaisli kauj,
mēs prieku rodam dažādībā,
ikreiz kad mēnesstari skauj.  
(wnk andrejs)