Vasiļisa Medvedjeva 09:19
Piekrītu!  tik ne katrreiz tā nervu sistēm ir tik nesatricināma. Sākam rītu ar labu omu, cerams, ka tādu to spēsim noturēt līdz pat vakaram! (lai nu nav gluži "vsjo pofigu", bet nav ko lieki erroties!).

šoferīšus nekad nelamāju...transports un vēl burkšķošais pūlis..
man patīk viņu nervu sistēma---nedzirdēt .. pasažieru neapmierinātība palikusi viena- noplok

Ja, ja, tas, kas sēž blakus šoferim vienmēr jau zina labāk kā vajag, bet palaid tādu zinātāju pie "ruļļiem", dažkārt čušs tik sanāk. Vajadzētu mācīt, ne pamācīt, bet, ak, vai, cik tas dažkārt ir grūti!

vispār toņus parasti izlasa tā, kā pats jūtas...

Tā ir....Uzbāzība - nevienam nepatīk,it sevišķi,ja tā tiek pasniegta necilvēciskā formā - nesolīdi.....,ja pēc būtības,tad to uzbāzību,vai nepieciešamību,tad to uzbāzību var paciest - pieņemt,kā nepieciešamību.....Cilvēku raksturi ir dažādi - pienākas samierināties.....
Viss ir labs,kas sniedz labestību sabiedrībai - mūsu TAUTAI .

nu ko,nekust ne no vietas,arī es paliktu dusmīga uz šoferīti,ja nemāk braukt,nav ko sēsties pie stūres

Šoreiz neiedziļinājos amigosiešu savstarpējā "apšaudē", vienk. no rītiņa e-pastā atradu šo "Saldā pārīša" klipiņu, tas sasmaidināja.

Vienigais, viens pats jau neesi cīnītājs,bet ta apzināšanas ,ka neesi viens tā ir apzināšanas un nekas vairāk.Jārīikojas,bet ar kuru....atkal nonāku pie slēdziena....ka viens teica-bezjēdzīgi...nekā nav īstā....naivi,bet tā....

Svarīgākais laikam būtu tomēr trāpīt mērķi(robā), nevis atšaudīties , kur pagadās un pa ko pagadās.

Kad cilvēku vienkārši"dostaļi" ar savu divkosību un batonu bāzšanu ausīs,vai tas ir jaunības gados,vai pusmūža gados,vai pensijas gados,starpibas nav,tad vienkārši sāc rikoties-dots,pret doto.Protams ir izvēle klusēt,bet cik tad var?

Jā labai gabaliņš,likt robā