Tu manu sirdi atvēri bez vārdiem,
ar siltas plaukstas pieskārienu vien,
tai naktī,kurā slēpāmies zem zārdiem,
lai citi jāņubērni garām skrien.  

Mums nebij alus,nebij pīrādziņu,
vien baudījām ko lūpu liķiers sniedz,
es maigi noņēmu tev vainadziņu,
kad sienāzīts mums līdzās aci miedz.  

Mēs slīdējām pa sapņu pļavām zaļām,
caur rīta rasu, basiņām, kā viens,
par nākotni vēl toreiz nedomājām,
mums liecinieks vien nesen pļautais siens.  

Kā toreiz,atkal sapņu pļavā brienam,
kad daudzi Valentīna dienu svin,
tāpat bez vārdiem plaukstas kopā sienam,
vai ir kāds liecinieks,kas to lai zin.  

Mēs protam mīlu burt ar smaidiem sejā,
mēs protam zvaigznēs lūkoties,kad nakts,
mums tādēļ vien,ka šonakt miedziņš nenāk,
nav jādomā ka sapnītis jau zagts.  

Pret rītu ejam sadevušies rokās,
kad zvaigznes krīt,var vēlēties kautko,
mums kopā vienmēr viss it labi sokas,
lai krīt, mēs nevēlēsimies neko.  

Mūs vieno sapņi,vieno īstenība,
mūs kopīgs liktens pavasarī nes,
nekas ja gadās kāda nerātnība,
vienalga viss,mēs slīgstam vizbulēs.  
(wnk andrejs)