Tu nāci vientuļa,kad mēness gaismu lej,
kad kāds tev baltas rozes sejā sviežot smej,
visapkārt dimanti virs sniega spoži mirdz,
tev mazliet noskumusi atraidītā sirds.  

Es sūcot aliņu tev durvis veru, nāc,
pie manis sasildīties,skumjā likteņmās,
te malkas kurinātā istabiņā kāds,
kurš tavu dzīves tēju labprāt saldinās.  

Es lūpas piekļauju kur baltās rozes zied,
lai atkal siltums var tev vaigos prieku liet,
ar vieglu kustību tiek namadurvis ciet,
tavs sarmas kažociņš pār krēsla lēni sviests.  

Drīz tava jaunība ko piesmējis bij kāds,
man klusā čukstā teic - ir visām skumjām gals,
šeit karstā azotē kur sirds it skaļi klaudz,
mazs mīlas amoriņš uz draisku deju sauc.  

Vēl drēbes piesmietās pēc sala elpas ož,
tās glāstu rotaļā pa lēnam velkas nost,
tev siltu pieskārienu šonakt nedrīkst trūkt,
man bikli kumeliņu sapnim sedlot lūdz.  

Pirms sapnī ievedu, vēl skatiens silti slīd,
pār maigo augumu kas paļāvībā tvīkst,
pār ķiršu pakalniem kur augļi saldi briest,
pār skaisto pļaviņu kur smaidošs plaucis zieds.  

Nu skūpstu apsegta tu vari sapnī brist,
un kur vien vēlies kumeliņam auļot likt,
neviens jau neticēs, bet ziediņš paliks tīrs,
kā Draugus sveicinās mūs saulains ausis rīts.  
(wnk andrejs)  

Dzejolis tapa tieši pirms 2 gadiem,kad šis rīts uzausa ar mīnus 28 grādiem.