An Da, cik mīļi! Šad tad jau ir gadījies pamosties, bet riepās vairs nav gaisa..pats kaur aizskrējis vai kāds nočiepis, ej, nu tagad vēju meklē Lai jau tas dīvanauto paliek tai Agrajā rūsā, man galvenais, lai veiksmīgi tiktu no punkta A uz punktu B.

.... pamodīsies, būs tev jauns auto- smalkām riepām---bez gaisa
....stāvot!- nekļūst ovālas šīs arī ieņem formu atpakaļ- kā dormeo matracis.Filmā- Agrā rūsa---auto kā Dīvāns... tas laiks pienācis!

Labs ir, Maijiņ, "na tom že meste, v tot ze čas"!

kuku ari tev

Ineta,nav tā ka neko pilnīgi nejūt, jūt,reizēm pat mēnešus pirms...vien neieklausās savās sajūtās,es Tev varētu pastāstīt vēl kaut ko,bet ne šovakar,sarunāts...varbūt citreiz...bija patīkami paviesoties Tavā blogā

...cuci saldi..

Maijiņ, aija-žūžū!

Labunakti  

kuku,ko tik Dubnas krastos nevar redzēt...arī lidojošas siena kaudzes  
Arlabunakti,jaukie ,es nu došos. ..pasapņot..par bišu sanoņu liepās un medus kārēm     

Nezinu, kādus secinajumus izdarīji, Maijin... man parasti  tadās reizēs ir saprotams, ka cilvēks ar visām savām tehnoloģijam ir galīgi nevarīgs pret stihijām... dzīvnieki vismaz trauksmi jūt, kad kāda stihija tuvojas, tas pats cunami vilnis, a cilvēks - nekš!!!
Lai gan vienreiz es arī savus bērnus un masīcas paglābu no stihijas, gadus 20 atpakaļ,jo šausmīgi sāka sāpēt slima locītava, teicu, ka no pludmales fiksi jātinas prom. Spīdēja koša saule, diena bija karsta, viss mierīgi. Bet labi, ka noticēja man, pa visīsāko ceļu devāmies mājup, pārbridām upi, netālu no majām sacelās briesmīgs vējš, kad tikām majā, redzējām, ka blakus mājai norāva daļu šīfera jumta un aiznesa pa gaisu, lietus sākās.

..cilveks vismaz kaut ko redzejis..no serijas neverojatnoje..

Dubnas krastos es esmu tikai lidojošu siena kaudzi redzējis - laikos , kad tādas vēl krāva ..

Nu,ja tā labi padomā,nekas nenotiek tāpat vien,tas man lika šo to pasvērt sevī

Labi, ka stresi piemirstas, laiks iet, var vieglāk tos notikumus tvert! Un galvenais ilgi "neatgremot" :kā būtu, ja būtu...

Ne,kuku,tas bija arī  Dubnas krastā

Ineta,tagad tie vairs nav šausmu stāsti,atceros mierīgi pēc tās gan ilgi domāju un svēru,kāpēc man bija tai minūtē jābūt tieši tur un ne citur, un kāpēc par sekundi paspējām...nu,kaut kā tā

Tas bij Arizonas štatā    

...tomer labak jumts uz galvas.. ,un musu laika un celu apstakliem ..nolaizamie jumti neiederas..

Maija, vai tik nebij "zaķīšu " pirtiņa?

Ak,jā,tā bija tā vētra,kas pāris gadus atpakaļ kokus sagāza un lopus gaisā cēla,at ceros,ka pēc tam stāstīja arī joku ar pirtiņu,puiši sēdēja pirtiņā,pērās,aliņu sūca,tad aizskrēja uz dīķi atvēsināties,kad gribēja atgriezties,pirtiņa jau lidoja pa gaisu