Viņš viņu satika kādā ballē, viņa bija tik ievērojama, daudzi puiši viņu apbrīnoja tikmēr, kamēr viņš bija tikai pavisam parasts un neviens viņam nepievērsa uzmanību. Ballei beidzoties, viņš viņu ielūdza uz tasi kafijas. Viņa bija pārsteigta, bet tā kā viņš bija pieklājīgs, tad piekrita. Viņi sēdēja kādā ļoti jaukā kafejnīcā un viņš bija pārāk uztraukts, lai ko sacītu, bet viņa jutās tā, ka vēlētos kaut ātrāk varētu doties mājup.

Pēkšņi viņš pajautāja viesmīlim: „Vai Jūs man lūdzu nepadotu sāli? Man patiktu to pielikt savai kafijai.”

Visi uz viņu skatījās. Tik dīvaini. Viņš nosarka, bet turpināja pievienot kafijai sāli un to izdzēra.

Tad viņa savādi viņam jautāja : „Kāpēc Tev ir šāds ieradums?”, uz ko viņš atbildēja: „Kad es biju mazs zēns, es dzīvoju blakus jūrai un man ļoti patika tajā spēlēties un sajust tās sāļo garšu – sāļo un aso garšu, tāpat kā sāļās kafijas garšu. Un tagad ik reizi , kad dzeru sāļu kafiju es atceros savu bērnību un savu dzimto pilsētu. Man ļoti pietrūkst savas dzimtās pilsētas un savas ģimenes, kura joprojām tur dzīvo.”

Un to sakot viņam acīs sariesās asaras. Viņa bija ļoti aizkustināta un nodomāja, ka „tā ir viņa vispatiesākā sajūta, kas nāk dziļi no sirds.Cilvēks, kurš domā par ģimeni un atzīst, ka tā viņam pietrūkst, tad viņam vajadzētu būt vīrietim, kurš mīl mājas, rūpējas par mājām – ir atbildīgs par tām.” Tad arī viņa sāka runāt un stāstīt par savām tālajām mājām, savu bērnību un savu ģimeni. Tā bija patiešām jauka saruna, arīdzan patīkams sākums kopīgam stāstam. Viņu satikšanās laiks bija beidzies. Un patiesībā viņa viņā atrada visu, ko bija vēlējusies- viņš bija iecietīgs, ļoti iejūtīgs, mīļš un rūpīgs...Un viņa gandrīz aizmirsa no viņa atvadīties. „Paldies par sāļo kafiju!” Un tad šis stāsts kļuva par tādu kādi parasti ir lieliskie mīlas stāsti. Princis aprecēja princesi un viņi dzīvoja laimīgi.Un katru reizi , kad viņa viņam gatavoja kafiju, viņa tajā pievienoja nedaudz sāls, jo zināja, ka viņam tas patika.

Pēc 40 gadiem viņš nomira un atstāja viņai vēstuli, kurā rakstīja : „Mana dārgā, lūdzu piedod man par vienu visas mūsu kopīgās dzīves melu. Tas bija vienīgais , par ko Tev tiku melojis – par sāļo kafiju. Atceries mūsu pirmo satikšanos? Es todien biju ļoti uztraucies, patiesībā vēlējos jautāt pēc cukura, bet jautāju pēc sāls. Un man bija grūti ko vairs mainīt un pieņēmu to, pēc kā biju lūdzis. Un es nekad nevarēju iedomāties, ka tas būtu iemesls, lai mēs uzsāktu sarunu. Es vairākas reizes centos Tev to pateikt, bet biju nobijies, jo biju apsolījis nekad Tev nemelot. Tagad es mirstu un vairs ne no kā nebaidos, tāpēc saku Tev patiesību. Man nepatīk sāļa kafija, kas par dīvainu garšu...Bet man vienmēr – visu savu mūžu kopš Tevi satiku – ir bijusi sāļa kafija. Es nekad nebiju jutis nožēlu par jebko, ko Tev dāvāju. Būdams kopā ar Tevi es biju pats laimīgākais cilvēks visu savu dzīvi. Ja es varētu dzīvot atkal – es joprojām gribētu tevi pazīt un pavadīt visu savu dzīvi kopā ar Tevi, pat ja man atkal nāktos dzert sāļu kafiju.”

Viņas asaras padarīja vēstuli pavisam slapju. Un kādu dienu kāds viņai jautāja : „Kāda ir sāļas kafijas garša?” Un viņa atteica : „Tā ir salda!” ...:)