..ko sirdij padarīsi?!  

Sēžu viens uz pikas cietas,
domāju kur ziemā sliekas,
kupenās kas lāpstas sviestas,
šķietas nav vairs pašam vietas.  

Atceros tad tevi mīļi,
kautkur iekšā kutenīši,
locekļi jau metas stīvi,
nez vai to var saukt par dzīvi.  

Sniega pārslas dejā grieztas,
zivmaizītes netiks ziestas,
saredzams tik gals no mieta,
pašam sausa vairs ne vieta.  

Slapjās drēbes rokām grieztas,
dusmīgi tiek kaktā sviestas,
olas cietas,tā man šķietas,
brokastīs uz maizes grieztas.  

Apskauju tad tevi cieši,
to tu atļauj man it bieži,
jūtam,nekož vairs tik tieši,
nestabilie dzīves grieži.  

Jau vienalga kur tās sliekas,
olas pusmīkstas vai cietas,
ka tik sirdis mums pie vietas,
abiem kopā cieši sietas.
(wnk andrejs)