Draugiem.lv veica aptauju par eiro ieviešanu 2013. gada 23. aprīlī
          Jau aptaujā uzdoto jautājumu secība parāda Draugiem.lv patieso seju.

Starptautiskajās attiecībās liela loma ir kopējam priekšstatam par to, kas un kādi mēs kā tauta un valsts esam.
Šāda ideju un vērtību sistēma ir vajadzīga arī savai iekšējai, pašmāju, lietošanai.
Šī atziņa liek mums meklēt atbildes uz šādiem retoriskiem jautājumiem:

1. Kurš to darīs, ja ne mēs paši? Un ir pavisam skaidrs, ka neviens cits mūsu vietā to nedarīs un arī nav ieinteresēts to darīt.

2. Kad, ja ne tagad? Daudz kas jau ir nokavēts, bet daudz ko vēl var pagūt. Nacionālās apziņas atkopšanas un tālāk izveides realitāte ir izrādījusies daudz grūtāks, sarežģītāks un ilglaicīgāks uzdevums nekā 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā Atmodas pacēlumā kāds būtu varējis iedomāties.

Bībelē Ceturtajā bauslī teikts: “Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dod.”

Mēs visi ienākam pasaulē kādā noteiktā vietā — Mājās. Tā ir pirmā vieta, kurā mēs tiekam sagaidīti un aprūpēti.

Mājas pastāv lielākā kopībā — Dzimtenē, kas ir savējo un savējības vienība.

Daudzas lietas var iet un nākt, bet Dzimtene ir tikai viena. Es piedzimu, tā jau bija. Es aiziešu, tā vēl būs. Dzimtene ir īpaša vieta priekš manis, jo tā mani veido — te un vienīgi te ir manas saknes. Te esmu dzimis un audzis. Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk, socializācijas gaitā, ieguvusi savu nacionālo identitāti, bet gan ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu apglabās.

Tēvzeme ir vienmēr a priori dota, dāvāta, nekad tā nav a posteriori manis paša izvēlēta (tāpat kā citas manas būtiskas iezīmes, kuras man ir dāvātas ar pašu manis piedzimšanas faktu, — mūžs, vecāki, nacionālā piederība). Šis fakts mani noliek pateicības un atbildības stājā attiecībā pret manu Dzimteni. Tēvzemes kritērijs nav nedz estētisks, nedz vēsturisks, nedz kultūras fakts. Tāpat kā mans bērns man ir mīļš un labs tikai tāpēc, ka tas ir mans, tāpat arī mana Dzimtene man ir mīļa un laba tikai tāpēc, ka tā ir mana. Mana nevis privātīpašuma nozīmē, bet manas piederības tai un manas identitātes atrašanās tajā nozīmē.

Kopš paša pirmā manas dzīves brīža tā man ir devusi sevi visu — ne vien fiziskas dāvanas nozīmē, bet daudzkārt vairāk — veidojot manu personību. Es neesmu nekas no nekurienes. Es esmu noteikta persona no noteiktas zemes, kura mani ir veidojusi un nemitas veidot un uzturēt par to, kas es esmu, tādēļ: “IR MANA DZIMTENE, TĀPĒC ES ESMU.”

Es esmu tās organiska daļa, un tas nozīmē manu piederību tai ne vien tad, kad jāsaņem kaut kādi fiziski, morāli u. tml. labumi, bet daudzkārt vairāk tad, kad ir jādod, kad kaut kas ir jāupurē no sevis viņas dēļ.

Tas mūsu savstarpējo saikni dara būtisku, personiski nozīmīgu, mēs vairs neesam bezkaislīgi novērotāji no malas, kas var savu vietu atstāt, tiklīdz situācija kņūst draudīga, bet gan būtiska tā daļa, piederīgi tai tik lielā mērā, cik nepieciešamības gadījumā varam par to atdot arī savu dzīvību: “Cilvēki ir ar mieru mirt par to, ar ko viņi dzīvo.”

Godbijīgajā un vienlaikus patiesa cildenuma pilnajā uzrunā — “Dievs, svētī Latviju!” — Kārlim Baumanim savulaik izdevās veiksmīgi apvienot kristīgu dievbijību ar patriotismu. Tā ir lūgšana (“Dievs, svētī..”) un ticības apgalvojums (“Dievs,svētī..”) vienlaikus. Tāpēc ir pašsaprotami, ka, izveidojoties Latvijas brīvvalstij, šī dziesma kļuva par Latvijas nacionālo himnu.

Brīvības cīņās mēs izkarojām un atkarojām savu zemi un gan sev, gan visai pasaulei apliecinājām savas tautas un valsts dzīvotgribu un spēju. Par to liecināja tūkstošiem mūsu un pretinieka kritušo izlietās asinis.

Ja ir izlietas asinis, tas jau ir nopietni. Ne velti saka, ka neviena jūra un okeāns tā nešķir cilvēkus kā reiz izlietas asinis. Tās nepārprotami novelk robežu starp savējiem un svešajiem un neļauj piekrāpties un tikt piekrāptiem.

1991. gadā Dievs mums neapšaubāmi uzdāvināja mūsu valsts neatkarību. Mēs to neatkarojām. Mēs bijām bezspēcīgi pret 150 omoniešiem. Paldies Dievam, šoreiz izlieto asiņu bija maz, ļoti maz salīdzinājumā ar ieguvumu — ļaunuma impērijas sabrukumu. Bet šim faktam ir arī otra puse — izlieto asiņu bija tik maz, ka šķirtne starp savējiem un svešajiem bija neskaidra, izplūdusi.

Pēc Brīvības cīņām nevienam latvietim pat ļaunākajos murgos neienāktu prātā par Latvijas prezidentu un citiem valstvīriem ievēlēt, sacīsim, fon der Golcu vai Bermontu. Mēs gan to esam izdarījuši. No jauna attaisnojas ironiskā paruna, ka “tautai ir īsa atmiņa”: par saviem valdniekiem mēs esam ielikuši vai pieļāvuši, ka viņi tur ir, savus kādreizējos apspiedējus. Un šai un visām citām nekonsekvencēm ir un būs vēl ilgstošas sekas — nespēja pārvarēt pagātni un tātad nespēja gan morāli, gan garīgi tīriem ieiet nākotnē. Morālie rēķini ar pagātni vēl joprojām nav noslēgti.

Vaicāsim — kas notiek ar tautu, ja tai ir vēsturiska skleroze? Kas jau ir noticis un kas ar mums vēl notiks?

Ir derīgi pašiem sev atgādināt, ko vēsture liecina par okupantu ierasto rīcību ar ieņemto teritoriju:

1. Zemes izpostīšana. Bet arī izpostīta tā joprojām ir un paliek mana Dzimtene, mīlama ar līdzjūtīgu, žēlojošu mīlestību.

2. Iedzīvotāju deportācija.

3. Zemes pārkārtošana pēc jaunas kārtības, okupējot un kolonizējot, vienlaikus veicot masveida genocīdu pret vietējiem iedzīvotājiem. Tā ir vairāk nekā tikai ņirgāšanās par šīs zemes iemītniekiem, tā ir viņu kā tautas iznīdēšana.

Mums vajadzētu jautāt —cik ilgi šī zeme vēl būs mūsu?

                                          PREZIDENTA ZVĒRESTS
Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.

                                        Saeimas deputātu zvērests
“Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”