grūti atrast kādu pēc aplauziena...nu vismaz man tā ir... un manā skatījumā, tā tāda kā neliela izmantošana attiecībā pret to cilvēku, esot kopā aizmirstot kādu citu, ja ir tas klikšķis pret šo jauno mīļoto, tad jā,un zinu,ka ir cilvēkiem arī tā, domāju ,ka šo iemeslu dēļ tagad arī esmu bez savas otrās pusītes, jo viņam šis klikšķis nostrādāja, bet ne īstajā brīdī/situācijā.

ja bet citu miloto jau nevar tik viegli atrast

a) atrast citu mīļoto,
b) iegrimt, piemēram, darbos vai citas lietās, kas paņem visu laiku, enerģiju un uzmanību,
c) vienkārsi nepārdzīvot- neķert kreņķi

Kautkā tā.

Tieši manas domas, tagad daru vairāk to ko nedarīju-lasu man tīkamas grāmatas, minu krustvārdu mīklas (esmu galīgi traka uz tām palikusi    ) tikko atkal izripinājos ar savu velucīti (tik patīkama sajūta un patiesi vēl šodien apjautu pēc brauciena,ka par to vispār pat neiedomājos, jo vēroju viss kas atrodas man apkārt    ) Parasti no rītiem braukāju ar a/m,jo man patīk arī tā izklaide :)  mūzika....mmmm... kas var būt vēl tīkamāks par mūziku,ja nu vienīgi jūras šalkoņa un kaiju balsis jeb saulē tīts mežs ar putnu skaņām.... :)

to nevar uz reiz paņemt un izmest savas no sevis laukā,kas bija agrāk,tas nenotiek vienas dienas laikā.esmu pati to pardzivojusi.bet lai to panāktu ir sakumā jāsāk ar sevi.
var pamēģināt tā- ņem baltu lapu vienā pusē uzraksti,ko tu izdariji sava bijušā labā,otrā pusē ko viņš tev laba ir izdarijis.un apskaties,kā bus vairāk.un padomāsi vai vērts ir krenķēties. apkārt ir tik daudz jauku cilvēku,vajag tikai tos pamanit,ej cilvēkos,ej dabā.
Kā arī atceries cilvēks nekad nepaliek viens! vienmer kads tev būs blakus!

Stadijas un punkti, ka arī ilgums var būt dazādi, bet Tu jau esi sākusi darbu: "Esmu no tiem cilvēkiem,kas atkal un atkal cilās notikumus, lai tikai izprastu situaciju un sevi...iepazītu sevi..."  Tupini tik tālāk, katram sava terapija, sevis iepazīšana, paradumu maiņa, dzīvesstila, varbūt ģērbšanās stila, frizūras maiņa, obligāti kādas fiziskas aktivitātes vismaz 1 stundu reizi dienā. Ir tik daudz dažādu pasākumu, kur pat naudas līdzekļi nav jaiegulda, un nav obligāti nepieciešama draugu sabiedrība, iesākumā pat var būt labi ko sadarīt vienatnē, apmeklēt biblioteku, izstādes, soļot, skriet, nūjot, turpināt sevis un citu vērošanu un izzinašanu,   ar skatu it kā no malas,   paskatīties dazadu cilvēku acīm uz sevi, iemacīties līdzcietību pret citiem Brauc uz darbu ar a/m?, met mieru tai, sāc soļot vai izklaides pēc ar autobusu pabrauc, maini maršrutus(ja iespejams) utt. Viss sanāks.
Anekdote: no gruzīna aiziet sieva, viņš sak bēdāties:
( krieviski)- Odin!!!! Savsem Odin!!!
-Odin???? Savsem odin?   
(Lezginkas ritmā) -Odin! Odin!   .... Odin! Odin!

shkirshanaas nav mirshana

Vaitad tik tragiski Pievienojies,bus jautrak.Bet ja nesanak,tad katram savs cels ejams.Bet ta ir tikai un vienigi tava izvele.

jolanta cerpinska, tur jau ir  tā lieta,ka tā ir katra sava pārbaude un tas ir atkarīgs cik katrs cilvēks ir spēcīgs savā būtībā... man arī ir bijušas tādas domas, bet tikai domas, jo man ir iemesls to nedarīt... ir daudzi citi cilvēki, kuriem tas būtu sāpīgi,bet ne tam cilvēkam,tam no tā būtu ne silts,ne auksts... Tādēļ esmu pateicīga ik katram savam tuvam cilvēciņam,kurš man ir un kuram esmu svarīga un vajadzīga... to dēļ es dzīvoju un protams sevis,jo pat ja reizēm tuvumā neviena, atceries, Tu dzīvo tikai vienu dzīvi, lai to iepazītu !

Un ja nu ta nav...

es pardzivoju.pat lidz pasnavibai bija.

es pardzivoju.pat lidz pasnavibai bija.

Agri Werner, lasīju Jūsu komentāru un nedaudz savādi šķita pirmais teikums, teiktu pat aizskaroši -" Šķiet ka komentētāji ir galīgi tukši cilvēki! Tie kuri mīl patiesī tad sajūta ir tā it kā būtu norauta puse no tavas miesas..."  Manā skatījumā nav tādu "tukšu" cilvēku...tikai katram ir savas domas, savi uzskati, savi viedokļi, savs skatījums uz šo situāciju...uz šo pasauli un sava pieredze. Un kā jau rakstīji, ka "ir sajūta it kā būtu norauta puse no tavas miesas", bet ir vajadzīgs kaut kas,kas aizpilda(varbūt pat uz pagaidu brīdi) šo pusi miesas, lai spētu eksistēt, lai nesalūztu un lai spētu lidot arī ar vienu "spārnu"... gaisma ir jaielaiž sevī, savā sirdī, prātā, domās, dvēselē un katram ir kāds savs variants...
Un ļoti patika šis teikums- "Turies, tā ir Tava pārbaude! Stiprinies" tieši manas domas, jo katra emocionāla situācija/spriedze padara cilvēku tikai stiprāku,ja vien viņš to apzinās un iet tajā virzienā...

Šķiet ka komentētāji ir galīgi tukši cilvēki! Tie kuri mīl patiesī tad sajūta ir tā it kābūtu norauta puse no tavas miesas...
Turies, tā ir Tava pārbaude! Stiprinies  
Nezinu var būt palīdzēs: Ja vēlies lai nepamet pārbaudi, ja mīlēs gaidīs...
Tādēļ reliģijai pievēršās! DIEVS NEVIENU NEKAD NEPAMET:

Ir tris etapi:
1) gauzas asaras
2) moralas atraugas
3) dusmas.
Pec tam paliek vien kaut kadas atminas. Katarm civekam individuali, cik ilgi katrs etaps velkas. Man pietika ar 3 menesiem. Bija gruti un loti sapeja. Stulbi jau skan, bet laiks dziede visu.

Palīdzi citiem, kam iet vēl grūtāk kā Tev, atrodi kādu ļoti aktīvu fizisku nodarbi, kas noslogo tevi uz 100%- varbūt skriešana-pakāpeniski palielinot kilometru skaitu?Būsi fiziski piekususi- gulēt vien gribēsies pēc tā-tici man tā ir vieglāk negruzīties un nedomāt par viņu ! Pienāks diena- un tici tā notiek- vairs nesāpēs sirds.

Pieņemt situāciju...kā Jaunu Pakāpienu ...un to Apdzīvot

Nu jā, īstenībā viegli šķiet- pavadi laiku kopā ar draugiem... protams tajā brīdī,kad viņi ir blakus var meģināt nedomāt, bet bieži vien tā pat arī draugu kompanijā tiek pacilāta šī tēma, jo viņi ja ir patiešām īsti draugi vienmēr redzēs,ka cilvēks ir noraizējies un ne tur kur viņam ir jābūt, bet domās pilnīgi kur citur... kā arī draugi nevar atrasties Tev blakus vienmēr un visur un tā pat būs brīži,kad būsi viens... es ar to mokos vēl aizvien un ir pagājuši 3.mēn., man laikam vienīgais kas palīdz patiešām nedomāt ir piemēram, braukt ar riteni, tādēļ esmu bezgala priecīga,ka beidzot ir pavasarītis :) Un patiešam nekas dzīvē nenotiek tā pat vien! Esmu no tiem cilvēkiem,kas atkal un atkal cilās notikumus, lai tikai izprastu situaciju un sevi...iepazītu sevi... iespējams,ka to cilvēku vērtēju augstāk par sevi...nostādot sevi pozīcijā zemāk par zāli... un iespējams,ka tā arī bija man kļūda, jāsaprot,ka ne viens cilvēks nevienam nepieder un nekas nav mūžīgs...

Katra šķiršanās aiznes kautko līdzi . Paliek tāds kā nepiepildīts tukšums .Es kautkā vienmēr domāju par otru , lai viņai būtu labi . Nevar noturēt to , kā vairs nav .Es zinu , ka mīlestības ir ļoti daudz un paiet garām tai nav iespējams .

Lai ari kādi būtu padomi,diez vai tie  līdzēs,jo šķiršanās ar mīļoto cilvēku ir kā zobārsts bērnībā-kāds var atnākt līdzi paturēt rociņu,bet urbs jau tev,sāpēs tev,un tev pašai ar to būs jātiek galā.Domāju,ka cilvēki bieži vien sevi sāpina,gaidot neiespējamu palīdzību no citiem un to nesaņemot.Tās ir nevajadzīgas vilšanās.