Pret sauli ejot, rīta vēsmu baudot,
mazs gliemezītis ceļu šķērsot cer,
kauč pats viņš mazs,bet saprot - nav ko gaudot,
ja dzīve brīžiem nežēlīgi per.  

Kad nākšu atpakaļ pēc stundām četrām,
jau gliemezītis otrpus ceļam sveiks,
par spīti auto izraisītām vētrām,
vienmēr bez steigas savu ceļu veiks.  

Vien cilvēks steidzas mežonīgos ritmos,
līdz attopas, ka elpa krīt jau ciet,
viņš cer,ka nākotne to glaudīs pirmo,
bet gliemezītis lēnām iet un iet.
(wnk andrejs)