Lupīnās slēpties tev allažiņ prieks,
lupīnas elpojot uznākt var miegs,
klusiņām eju pie krūma kad es,
ganās vairs malā vien iešļūcenes.  

Paveru lapas lai ieraudzītu,
tevi jau lidoņu aplīgotu,
vicini rokas lai gaiņātu tās,
lezbietes savas jau apnikušās.  

Paņēmis nesu kur saulīte spīd,
modusies vaicā,vai klāt ir jau rīts,
nolieku rasā lai mazgātu to,
augumu mīļāko aplīgoto.  

Novelkot topiņu projām to svied,
negribi gumija kaklu ka spiež,
rasa kad glāsta un saulīte spīd,
ļaujies lai pirksti pār krūtīm tev slīd.  

Drīz vien kā kaķene murrīga tu,
vijies lai sajustu sen gaidītu,
deju pār augumu, plaukstas ko sniedz,
neļaujot drēbes lai plaukstām ko liedz.  

Mīļākās krūmā tik skumīgi īd,
nedrīkst tās lidot kur saulīte spīd,
varam bez bažu viens otram nu sniegt,
ko tik sirdsmīļotiem dāvināt prieks.  
(wnk andrejs)